Vārds, uzvārds:Scrat Jnr ( Krutais)

Dzīvesvietas adrese : Trešā planēta no saules

Izglītība:

Ir augstākā izglītība uzņēmējdarbībā, beidzu samērā prestižu augstskolu. Varu gan vadīt uzņēmumu, gan departamentu, gan vienkārši šancēt.

Darba pieredze:

Man ir 19 gadu ilga darba pieredze, sāku es, kad 7 gadu vecumā pa „Centrāltirgu” skraidīju tirgodams avīzes „Rīgas Balss” un „Vakara ziņas”, vēlāk arī "Lauku avīze”, jo pēc tās bija labs pieprasījums sakņu paviljonā.

Tad no tirgus mani aizdzina vecāki avīžnieki, bet es pie tā neapstājos, sāku andelēt avīzes pa vilcieniem, līdz pieauguši onkuļi iefiltrējās šajā nišā un sāka mani, sīko, tvarstīt ar vēlmi fiziski iespaidot. (Tā es praksē sapratušo īsti nozīmē termins „negodīga konkurence”) Tā nu es metu mieru avīzēm un sāku jaunu biznesu!

Apmēram 12 gadu vecumā sāku mazgāt auto pie tagadējā ,,Galerija*Centrs” (Kādreiz tas bija centrālais unīC) Ņemot vērā, ka mani ieguldījumi, bija plastmasas spainis, švamme un matu šampūns, kā arī faktu, ka nekādas atļaujas es nekārtoju un nodokļus nemaksāju ne tik, mana peļņa bija FANTASTISKA (tam vecumam)

Bet arī šeit apmēram pēc gada uzradās kkādi džeki "trennuškās” ar „barsetkām” un pateica, ka esot tagad mans jumts un, ka man viņiem nedēļā ir jāmaksā konkrēta summa, precīzi neatceros cik tas bija, bet man kā īstam latvju zēnam ne prātā nenāca maksāt šiem iznireļieiem es metos jaunā biznesā iekšā.

Suvenīru tirgošana ārzemniekiem Vecrīgā. Ideja vienkārša pa 0.30 ls kioskā pērc pastkartes ar Rīgas attēliem un pa 11s pārdod ārzemniekam, kad piešaujas dienā 10 varēja vēsi pārdot. Atceros, ka savu pirmo S nopelnīju, pavadot apmēram stundu, velkoties aiz kkāda ārzemnieka ar sekojošu teikstu : „Ser bai plīz Riga ploskerc!"(Ar vārdiņu „ploskerc” es biju domājis postcards).

Suvenīrus tirgot bija jautri, līdz brīdim, kad mūs sāka tvarstīt „municipāļi”. Pāris reizes atrāvos pa muguru ar stekiem, šķīros no kāposta un saparatu - game over, jāsāk kkas jauns.

Iegados sāku strādāt jaunā sfērā. Rīgā parādījās pirmie tā saucamie „penderi” - zolīdi ģērbti jauni cilvēki ar lielām somām, kas pārbāztas ar visplašākā sortimenta apšaubāmas kvalitātes precēm, kas tiek tirgotas visdažādākajās vietās, kā uz ielas, tā glaunos birojos, un pat dzīvokļos. Šiem jauniešiem raksturīga milzīga pārliecība par sevi, kas brīžiem robežojas pat ar bezkaunību, izcilas komunicēšanas spējas un labas psihologa iemaņas. 16 gados es biju ieguvis „trennera” statusu. Penderu hierarhijā treneris ieņem nozīmīgu lomu, tas apmāca jaunos censoņas, par ko saņem zināmu procentu no to veidotā apgrozījuma, papildus savai algai. 17 gadu vecumā man jau bija komanda, kurā bija 4 trenaeri ar saviem apmācāmajiem, vajadzēja vēl vienu tenneri ar pāris skolniekiem un es kļūtu par „menedžeri” - tam tiek piešķirts savs ofiss, rīcības brīvība, izvēloties preču sortimentu, un, protams, labs procents no apgrozījuma.

Saviem apmacāmajiem es ar praktisku piemēru rādīju, kā var un vajag pārdot da jeb ko! Esmu tirgojis visu - sākot no elektriskajiem tosteriem un katlu komplektiem, beidzot ar tīši salauztām brillēm (tipa, paņem prikolam, uzdāvināsi kādam! ), elektronisku akvāriju ar magnētiskām zivtiņām vai, piemēram, vaskā izmērcētu koka sprunguli no kura pēc idejas būtu jāizaug palmai. Es pārliecināju savus čaļus, ka mums ir vislabākā prece pasaulē, mums tikai ir jāatrod tai īstais pircējs. Un no mums pirka!

Svarīgi ir mācēt neapstāties šķēršļu priekšā. Esmu tas pārdevējs, kurš zin, ko tas nozīmē praksē. Reiz kādā biroju ēkā uz Skolas ielas sargs, ieraugot manu milzīgo somu, izmeta mani aiz čupra ārā pa durvīm, taču es neapjuku un, manam draugam Armandam piepalīdzot, ielīdu ar visu somu pa koridora logu ēkā un ar liftu uzbraucu uz piekto stāvu, metodiski „izbombīju” visu ēku no augšas līdz apakšai, jāteic, ka risks bija tā vērts, tieši todien uzstādīju savu pārdošanas rekordu vienā ēkā - 37 preču vienības.

Taču, laikam ejot, arvien biežāk biroju durvis sāka rotāt sekojoši uzraksti „Reklāmas un tirdzniecības aģentus lūdzam NETRAUCĒT!!!” utml. Tas bija saistīts gan ar konkurences pieaugumu (šādu „penderu” parādījās ar vien vairāk), gan ar to, ka bieži šie jaunieši bija slikti apmācīti un radīja nepatīkamu, uzbāzīgu iespaidu. Par ,,menedžeri” es tā arī nekļuvu, bet ieguvu neatsveramu pārdošanas rūdījumu. Skolu, kas man iemācīja, ka pārdot var pilnīgi jebko, jebkiiram sūdam ir savs pircējs.

Vēlāk studiju gados jau sāku strādāt nopietnākus darbus.  Pārdošanas daļas darbinieks, pārdošanas projektu vadītājs, reklāmas menedžeris un citi blā blā blā... Tagad nospļauties nekur nevar, lai netrāpītu kādam projektu vadītājam vai menedžerim.... Pat šinders tagad ir sanitārais menedžeris.

Rezumējot - darba pieredze pēdējos gados ir bijusi Zolīdās iestādēs ar Zolīdiem amatiem, bet mans kodols tomēr ir veidojies bērnībā.

Papildus Izglītība:

Lasu grāmatas, (Pēdējā - Donalda Trampa sarakstīta, pirms tam Roberts Kiosaki ir lasīts, Kevins Hogans) staigāju pa dažādiem ar mārketingu saistītiem semināriem (viesnīcā Latvija parasti notiek... bija tāds labs par fenotipoloģiju, arī par laika menedžmentu bija labs, par stresa menedžmentu man ar’ patika)

Valodu prasmes:

Latviešu valoda - dzimtā, krievu un angļu valoda - brīvi.

Dažus vārdus zinu vācu valodā un franču valodā, bet ar šīm zināšanām man pilnībā pietika gan Berlīnē gan Tandžērā. Lamāties māku sekojošās valodās - turku, poļu, rumāņu, čigānu, itāļu, arābu, franču, vācu, krievu, latviešu, lietuviešu.

Papildus prasmes:

Biku no kompjiem sajēdzu, netā varu atrast ko vajag, dažādās menedžmenta programmās esmu mocījies, māku rēcīgi stāstīt jokus.

Intrereses:

Patīk pie dabas pabūt, grāmatas palasīt, filmas pastīties, uz trenniņu patīk aiziet, aizbraukt uz ārzemēm ar’ tīri neko.

Un tā kā es nepīpeju un praktiski nedzeru, tad viens kaifs man tomēr atliek - patīk kārtīgi nokniebties!