Mums katram ir dota brīva izvēle,atkarīgi arī cik vāji vai stipri esam

Vārdotājas, apvārdotājas /psihoterapeiti/nelīdzēs...viss jāizsāp klusībā...nav ko brēkt pa pasauli par to, ka Lietas galvā sajukušas...kad kāda Skrūvīte- uz ko balstījis visu PasaulsĒku-Izkritusi.

Viss ir galva.Un viss ir atkarigs no pasa cilveka...................

Aarstus,ne biznesmenjus !!!!!

Aaarstus vajag-reaalus labus speeciigus psihologus-gudrus!

Sen jau esmu teikusi,ka MIILAS CIESHANAAM tiek pieveersts par maz uzmaniibas-jo buutiibaa-vislielaakaas tragjeedijas tieshi deelj TAAM notikushas.....Vajadzeetu reaali aartus labus-pat stacionaariem buut,kur uz laiku cieteejiem relakseeties.Maaciitaajiem vajadzeetu censties saprast CIESHANAS pat ja taas-greeciigas,  pat sugjestiju pielietot,ja nekas vairs neliidz.,jo taas ir reaalas MOKAS ilgterminja un ar garantiju.

Tikai  īstajā mīlestībā rodas saskaņa savstarpējās attiecības,jo cilvēki paliek gan maigāki,gan uzmanīgāki viens pret otru un nu tevis aprakstītā ir iemīlēšanās ,bet nevis mīlestība.Sevišķi šāda var būt tad,kad dikti iemīlējis  sevi nevis otru.

Tu mīļāko esi ierindojis Mocekļu sarakstā? /pēdējā teikumā/
man liekas, vislielākais Moceklis tad ir PATS- mākslīgu mīļāko uzturētājs...vai sievas turētājs...lai tik kāds būtu...citādi-ko sabiedrība teiks?!

No atkarībām ir jāārstējas. Mīlestība nav tas atkarības gadījums, kad būtu jāārstējas no mīlestības kā atkarības. Mīlestība drīzāk ir pieķeršanās nevis atkarība. To var dēvēt dažādi, bet tā atkarība vai pieķeršanās ilgākā vai ātrākā periodā pāriet. Ja tā nepāriet, tad tā pāraug depresijā vai kādā citā psihiskā saslimšanā un tad jau jāārstē depresija vai cita psihisko problēmu radīta saslimšana. Tas ir gadījums ja pamet otra puse. Bet ko darīt gadījumā, ja otra puse nomirst? Arī lekt no tilta? Ārstēties no mīlestības? Tas nav vienkārši- pārslēgties no viena partnera, kam esi pilnībā atdevies,mīlējis, uz citu. Bet to var izdarīt mīlējoties ar citu pārvarot aizspriedumus par Dieva baušļu pārkāpšanu. Citādi nevar to aizmirst un cilvēks ilgi mocīsies. Ir grūti. Vislabāk, ja abas puses atkal sanāk kopā salabst un mīlējas. Ja tā notiek, labi. Ja nē- vai tev ir tiesības otru mocīt, ja tam otram pret tevi nav mīlestības jūtu? Tas jau būtu psihoemocionālais  terorisms attiecībā pret to otru cilvēku- dzīvesbiedru, vai mīļāko , vai vnk. gultas kaimiņieni.

vaļasprieki ir kāda laika atkarības, raimond...tev tā nešķiet?...kad dodies uz copi, piemēram...vai uz sporta zāli, vai slēpot...tev TAS ir vienkārši kāda laika vajadzība.

Ja nav savu vaļasprieku, tad paliks vienīgi atkarības..

katra jūtas ir individuālas... un sabiedrība...vai tā prasa atskaites?

Trakakais,ka skiroties-katrs grib vainu novelt uz otru,bet pats savu vainu neatzist.

Jā, tā ir atkarība. It sevišķi smaga- ja cilvēks nespēj izanalizēt- iepriekšējo situāciju, gadiem ilgi maļ  vienu un to pašu sajūtru buķeti, un tas viss- traucē dzīvot tālāk- pilnvērtīgi, interesanti un ar prieku. Pamatā tur ir paša personības īpašības atbildīgas par to.

Savā paurī ir jāieliek, otrs nav tavs ,atkarība, jeb kādu jāarstē

Labrīt!:)
Jā, reizēm tā kļūst gan kā atkarība, ar mazu piebildīti: dažreiz ne vienam, bet pat abiem. Esmu to piedzīvojusi: gadiem netiec no tās sasaistes vaļā, kaut šķīrušies esat jau labi sen...un tad, saprotot tikpat sen, ka tas viss ir ceļš uz nekurieni, ķeries pie līdzekļiem dajebkādiem, lai beidzot šo striķi sarautu..
......vai no tā mācas?? vrb- kāds. Dažai- nekas ar to mācīšanos nesanāk. Nonāk atk jaunā atkarībā..