Hm,... smieties vai nē?

Vakar ar bērniem bijām uz kādu mūzeju, Izstaigājām, apskatījām un devāmies mājup. Jā, pa ceļam iegriezāmies veikalā, lai nopirktu izsalkušajiem bērneļiem pa bulciņai un sulas paciņai. Tās tad turpat, automašīnā tika apēstas un izdzertas. Pa ceļam bija plānots automašīnā uzņemt un no darba uz mājām arī aizvest arī sievu. Līdz viņas darba beigām gan bija vēl stunda, un kaut kur tā stunda bija jāpavada. Izkāpām pie vienas iepirkšanās vietas, jo atcerējāmies, ka vajadzētu vēl nopirkt maizi, burkānu un, varbūt vēl kādu dārzeni. Devāmies uz tirdziņu, bet pa ceļam vajadzēja izmest tukšās bulciņu un sulas paciņas. Dēls ieraudzīja vienu atkritumu trauku, kas bija piestiprināts pie kādas ēkas sienas. Nu - ziniet - Rīgā tādu ka biezs... Dēls aizskrēja pie tā un izmeta kas nu bija metams. Aiz viņa aizlēkšoja arī māsa. Kad nu arī māsa bija izmetusi kas nu metams, no blakus esošā lupatu vekala durvīm parādījās kāda sašutusi kundzīte, izvilka no šīs atkritumu urnas tukšās sulu un bulciņu pakas un bļaustīdamās iespieda tās mazajai saujā. Devos uz to pusi, lai sniegtu atbalstu mazajai, taču kundzīte, vēl ar rokām vicinādamās nozuda atpakaļ veikaliņā.

Nu, jā, laikam jau lieki piebilst - latviski viņa nerunāja...