... arī manējās jau- mainījies daudz kas, bet- nu ir palicis vēl šis tas, kam pieskarties, reāli!!! Tajā ejā gan man otrreiz neiesprūst , jo- to kapiņu vnk- vairs nava!!! Koki tik palikuši, un- taciņas... un cilvēciņi, zemzemē....

Jauki, ka ir kas saglabājies. Daudzas manas bērnu dienu vietas izmainītas kardināli, ir tikai tas, ko mana atmiņa saglabajusi

Esmu mazpilsētas meitene .. savas mājas pagalms- likās traki liels, protams, kad pusi visa tie stulbie likumi "atšķērēja", tad- daudzas sev bezgala mīļas- īpašās vietiņas- arī tika atņemtas.. Bet- pretī manai mājai bija veci vācu kapi, ar daļēji iebrukušām kapuvietiņām, nolauztiem un nenolauztiem krustiem, dzelzs režģu sētiņām, kuras "pazuda" pa vienai vien... Tur mēs spēlējām kariņus. Un meklējām slepeno eju, kura- zinājam- tur, kkur sākas, un iziet ārā- pils.otra galā... daudz netrūka, ka tai ejā- arī palikām..  ai, cik nav tādu atmiņu, visvisādu!!!....
   Nevienas meža zemenītes- vēlāk- nekad nav garšojušas TĀ, kā tās, ko lasījām pļavā, netālu no mājas, un vērām, protams, smilgās..
   Mans nolūks galīgi nav kādu raudināt!!! Reizēm cilvēks pats nezina, cik spilgtas ir viņa atmiņas, kā iegūlušas- katrā šūniņā- līdz k-kas to- atgādina.. Un tad bezgala sagribas tās tīrās vienkāršības, nesamudžinātības un skaidrības, kas- tad

Ingrīda tu mani saraudināji. nezinu ko no bērnības var atcerēties pilsētas bērni, bet tie kas nāk no laukiem, tas dabas plašums, lauki, meži, upe, kas aiz pirtiņas tecēja, to aizmirst nekad nevarēs.......

... man nebija lauku mājas, piedzimu tad, kad vecāki un vecvecāki bija jau- gandrīz- uzcēluši māju šo, pilsētiņā manā... daudz tur ir atšķērēts /likumdošana par kvadratūru- mainījās/- puse ābeļdārza, kur viena, nodabā savā, spelējos "edgaros un kristīnēs"; tāpat- atceros visu- līdz visvispēdējam sīkumiņam.... un- šī ir arī manu bērnu- bērnības māja... un tas viss, brīdī šajā un- pirms- vienā skaistā un smeldzīgā kamolā- kopā... tā uznāk, reizēm. Bet- ir jāuznāk biežāk!!!!- lai saprastu, ka tas, ko pārdzīvo, kam pieķeries ļoti- šobrīd- nav tik lielas atdeves vērts, kā tu to sajūti, cerot- ko īstu.. atradusi.... nē- protams!- šeit un tagad!- bet mums IR- mūsu saknes..

........ tā ir īpaša sala, oāzīte, pie- kuras... ai, Meitenes!!!! To atmiņu, visvisspilgtāko- tik daudz!!! Un- tik- nežēlīgi daudz kam- savā trakajā skrējienā- pa dzīvi- piepildījumu un pieclapiņu laimīšu melējumos- paskrienam garām, līdz....

Man tās gaišās atmiņas saistās ar vecmammas lauku mājām...
Krūmu roze, kas tā smaržoja..tās mazās rozītes- pat īsti nezinu, kā tās saucas....acu priekšā tās redzu..šūpoles,kuras mani "uzsvieda" debesīs...dārzs, kurā tika izraudātas pirmās mīlestības asaras...

Man arī ar vien biežāk gribas izstaigāt bērnības takas.Tagad ,ezers kur bērnībā gājām peldēties vairs tik liels neliekas,bet ceļš uz turieni ar vien grūtāk pārvarāms.

..Ai, Ingrid, uzjundīji arī man bērnības atmiņas....un ir pagājuši tik daudz gadu..un viss manī kā toreiz...manas bērnības, jaunības "gaišā sala""
Bildīte ļoti jauka