.... tā nu sanāk, ka atkal atgriežos- pie zirdziņiem :)
Vakarvakarā, pavēlu, braucot mājās, vairākās vietās tie, mazākā vai lielākā bariņā, bija pienākuši tuvu tuvu ceļam. Braucu pa šo ceļu bieži, bet- zirdziņi pašā ceļmalā- 1.reizi.
Bildītes no vakarvakara:
.........................................................
Šodien- meklēju, lasīju netā par zirgiem. Šo to jau zinu, šis tas- no jauna. Nekāda dižā jātniece neesmu bijusi nekad, bet drusciņ, celīšiem trīcot, esmu to darījusi gan
Reiz jau pieminēju viņu iekšējo hierarhiju /zirgi ir bara dzīvnieki/. Un- arī cilvēkam- nav iespējams attiecības ar zirdziņiem veidot bez šī hierarhijas principa: ir tikai divas iespējas- būt pārākam vai- zemākam. Pārākums nozīmē iegūt zirga respektu un visās kopējās darbībās ļaut noteikt- kas un kā. Būt zemākam- nozīmē to, ka tev, cilvēkam, ir jāuzmanās pašam, lai netrāpītos- pa kājām
Man patīk, ka šiem dzīvniekiem ir raksturs, un ka tev, cilvēkam, lai saņemtu kaut nedaudz cieņas, ir jāpierāda sevi viņa acīs. Būtībā nekas jau nav savādāks kā starp mums, cilvēkiem- ar maigu roku un labu sirdi vien dzīvē nekur netiksi, diemžēl.
Protams- cilvēki, kas nopietni aizraujas ar zirgiem, zina un pateiks daudz vairāk, kā jebkurš info, ko var iegūt netā, vai kur; vienalga- interesanti
......................................................
Atslegas vārdi: zirdziņi0
Pelni naudu interneta ar šo
Paldies, Lilij, par dziesmiņu!!
Sen sen nebiju klausījusies, aizmirsusi jau tādu... parāva uz nostaļģiju mzl gan...
Labiņi..lai jauki mirkļi tik nāk atmiņās..
..mīļi atvados ...un uz atvadām šī dziesma
Man šķūņa galā bija šūpoles,bet viņām priekšā grāvis.Sastiepām grāvī salmus,uzšūpojāmies un lecām-izpletņu lēcēji.Lielākā jautrība bija,kad pēc lietus grāvis piepildijās ar ūdeni..............
Ai, kā man patīk ar Jums parunāties!!! Visu dienu lija, mājās- nekā apēdama; jāaizbrauc, janopērk kas sev, jāaizved arī kas- mammai... foršas visas šitās atmiņas, baigi foršas!!! visi štābiņi, slepenās ejas, eksperimenti ar kapeikām vai ko uz vilciena sliedēm....
Ati!!! Mēs abi rakstījām reizē- par tiem āboliem!!!
.. zaļie āboli, ko bērnībā ēdām... dzidrie, vēl negatavi, vai sīpoliņi... tgd?? ne prātā nenāk kas tāds!!!... jā, lai kā negribas to bērnu sevī pazaudēt, bet- nu drusciņ jau viņš pazaudējas, šā vai tā... Šovasar, kad iemācījos, lēkājot pa batutu, nebaidīties krist uz dibena, tā bija vesela svētlaime man!!! .. bez maz- kā nolekšana no šķūnīša augšas..
...un āboli vispār bija lietojami drīz pēc noziedēšanas.
Nu gandrīz vai blogs jāveido..par bērnības atmiņām..
Pārdroši laikam visi sīkie.. Man lielākais kaifs bija nolekt no šķūnīša jumta.. līdzīgi kā Tev Ingrīd.. Bet jāņogas zaļas garšoja..
Oi!Kas tik tolaik netika darīts. Asistējām lielajiem puikām,kad viņi lielo mīnmetēja mīnu spridzināja.Divatā kā baļķi uz pleca līdz ugunskura vietai stiepām.
Tu zini- nē!! /19:51/ Es pat- brīnos!! Trauma drīzāk ir man.. + vainas apziņa, ka nepamanīju to brīdi... ilgi cīnījos, līdz tiku no tās vaļā... Viņa ļoti mīl sunīšus joprojām, maziņus, tas gan...
Nu bet protams.Kas tādam 5-6 puikam nav paveicams,ja ir gribēšana.
Tu nu gan, Ati, esi pats sev baigo adrenalīnu dzenamo mašīnu bērnībā sev sakonstruējis!!! .. baigais sīcis- pārdrošnieks!!! tur vajag- dūšu!!! Bet- mazumā jau tās netrūkst- i lidojumi no šķūņaugšas ar kopā sasietiem kaprona lakatiņiem vai lietussargiem, i jāņogas, saspiestas krūzītē ar cukuru, vislabāk garšoja uz garāžas jumta, kuram šīferis, pie tam, bija kritiskā stāvoklī... sīči ir baigie pārdrošnieki!!!
Un, kā tad Ati, izdevās noturēties ?
Vai dieniņ..cik traki.. Meitai laikam trauma uz visu mūžu..
... un- Lilijas puncis, kā izrādās- traki ņammīgs
Kad sīks biju,vajadzēja zirgu no katupeļu vagošanas atpakaļ uz ganībām vest.Senči mugurā necēla viņam,jo baidijās,ka nenokrīt.No lielajiem puišeļiem samācijos-ieved zirgu grāvī un tad var tikt mugurā. Bīstamākais moments-kad zirgs no grāvja laukā kāpj,tad krēpēs jāturās ar abi roki.
.. Atiņš lika pasmaidīt, man, atceroties to, ko rakstīju, loģiski tikai, ka saskrēja asaras acīs... bet- Atis jau māk .. tā iet ar tiem garšīgumiem, ko neiedod
... nu vot kā!!!
Tu arī parāvi man atmiņas- mana Mazā gāja tad 5.kl., mums mājās bija sunītis Lācītis- pats mīļuma iemiesojums!! Nu lūk- aizbraucām ciemos pie ģimenes draugiem, laukos, viņiem- vilku šķirnes suns, jauns vēl pavisam, bet augumā jau paliels, protams. Bērni visu dienu kopā ar suni nodzīvoijās pa āru; pašā vakarā, īsi pirms prombraukšanas, suns kāri metās pie savas ēdiena bļodiņas, un mana Meitenīte, kā pieradusi mājās- savam Lācītim- pieglauda galviņu............ tālāko jau spēj iedomāties.... baigi atceroties.... kā suns kampa viņai sejiņā, asiņu jūra- nesaprast neko- kur, kas.... ai, nupat piemetās drebulis no šīm baisajām atmiņām... kā braucam uz ātrajiem... Meitenīti piespiedusi sev... 3 šuves... pārāk baigas atmiņas..... Zinām taču, ka nedrīkst aiztikt suni, kad viņš ēd, bet- Lācīti mājās varēja ņurcīt, cik tīk....