Kā jau daždien gadās, tā šoreiz man - nācās kādu laiciņu pasēdēt automašīnā kādā no Rīgas stāvvietām. Nav svarīgi kas man tur bija gaidāms. Stāstīšu par ko citu. Stāstīšu par kādu novērojumu un pārdomām šajā sakarā.
Tātad - auto stāvvieta bija pārpildīta. Tik pārpildīta, ka daži, kam bija aptrūkusies vieta, savus auto bija nolikuši šķērsām, citus spēkratus gandrīz vai iesprostojot.
Un lūk, kāds no autovadītājiem atnāca pēc sava auto un centās ar to izkļūt no stāvvietas. Lai to paveiktu, viņš centās ilgi. Vismaz reizes 15 viņš veica turp-atpakaļ manevru. No viņa sejas izteiksmes un lūpu kustībām bija skaidri nolasāmi vārdi, kuŗus viņš veltīja cita auto vadītājam, kuŗš, diemžēl tos nedzirdēja, jo nebija klāt.
Lūk, šāda aina. Bet stāsts nav par egoistiskiem autovadītājiem, kas novieto savus auto nerēķinoties ar citiem. Tādi ir bijuši arī senāk, tādi ir bijuši vienmēr. Savas mirklīgās intereses stādīt augstāk par visu pārējo interesēm ir viņu iedzimto īpašību un apkārtējās situācijas radīta izvēle. Tāpēc to var uzskatīt par sava veida autovadītāju minoritāti. Un minoritātes Europā ir īpaši sargājamas un pat kopjamas. Neiecietības izrādīšana pret minoritātēm vairs neesot modē, tāpēc liksim viņus mierā, lai liek savus auto kur un kā pagadās. Liksim viņus mierā, ka viņi liek mierā mūs - mūsu automašīnas taču viņi nenovieto kur vēlas...
Bet pārdomas būs par auto vadītāja pasaules uztveres daļu. Tā auto vadītāja, kas centās tikt no stāvvietas laukā. Ja vien šis autovadītājs necenstos tik spītīgi lauzties tieši uz priekšu, ja viņš paskatītos arī citos virzienos. Šajā konkrētajā gadījumā - uz aizmuguri. Pāris manevru - un būtu brīvs.
Un tad es iedomājos cik daudz cilvēku nemaz neprot skatīties atpakaļ. Ne jau tikai automašīnas spogulī, bet ikvienā dzīves situācijā. Tie ir cilvēki, kas vienmēr gatavi sekot visam jaunajam nedomājot vai to tomēr nevajadzētu iepriekš pārbaudīt. Tie ir cilvēki kuŗi bieži, pie tam nevietā lieto frazes: "tas taču ir/nav mūsdienīgi", "ir taču 21 gadsimts", vai "nedzīvojam viduslaikos". Tāds slikti mācās no savām kļūdām, bet no svešām kļūdām vai, ja skatāmies plašāk - vēstures nemācās vispār. Vēstures zināšana esot skatīšanās atpakaļ un tāpēc bezjēdzīga nodarbošanās.
Bet dzīvē var gadīties nonākt situācijās, ka laušanās uz priekšu vien - cauri purvam, cauri brikšņiem, var izrādīties neefektīva vai pat bīstama. Bet, ja vien dažus metrus aiz muguras ir ērts ceļš, kas ved uz iecerēto mērķi, tad arī muļķīga. Un šādas situācijas var paplašināt arī uz plašāku - visas tautas vai valsts mērogu.
Vēsture ir pilna labiem padomiem. Sevišķi tā vēsture, kas ir derīga par brīdinājumu. Kā rīkosies sabiedrība? Vai spēs paskatīties arī atpakaļ? Vai tikai "gāzi grīdā", "uz priekšu", jo "nedzīvojam taču viduslaikos".