Jāsaka, ka ierobežota laika dēļ es īpaši necentos šos, zemāk pieminētos šķībumus kā nebūt sakārtot vai savirknēt kādās īpašas sakarībās, kaut gan sakarības, neapstrīdami ir pamanāmas.

Ir grūti aptvert, cik nekvalitatīva ir kļuvusi mūsu izglītības sistēma, ja pat pēc padsmit gadu mācīšanās cilvēkam ir problēmas atrast pašu vienkāršāko darbu. Neviļus prātā gribas salīdzināt šos laikus ar laiku kādus 100 gadus iepriekš, kad pietika ar pāris klašu izglītību, lai veiksmīgi nodzīvotu visu mūžu. Un ne tikai nodzīvotu, bet arī būtu sabiedriski aktīvs un spējīgs palīdzēt citiem. Mūsdienu „izglītotais” cilvēks tik vien spēj, kā pabarot sevi, samaksāt par savu pajumti un atļauties kādu izklaidi. Bieži pat laulātajam par savu pajumtes daļu nākas maksāt pašam, jo ar viena strādājošā ienākumiem nepietiekot. Bērnu uzturēšanai un ... „izglītībai” naudas nepietiekot.

Vēl prātā nāk kaut kur lasīta atziņa, ka „sliktajos un nabadzīgajos” senajos laikos viens strādājošais, caurmērā uzturēja piecus cilvēkus, bet mūsdienās triju cilvēku uzturēšanai esot vajadzīgi divi strādājošie... Un ja vēl ņemam vērā, ka liela daļa strādājošo ir nodarbināti dažādu procesu administrēšanā, tad par mūsdienu darba spēka efektīvitāti varam tikai nopūsties...

Ķeguma dambja liela daļa tika uzbūvēta ar lāpstām un ķerrām. Projektēts tas tika bez datoriem un kalkulatoriem. Purvainais Abrenes apriņķis meliorēts un iekopts tāpat. Tagad līdzīgi pasākumi maksātu tik lielus līdzekļus, ka mēs tos atļauties nespētu. Un pat neskatoties uz modernajām tehnoloģijām un jaudīgiem ekskavatoriem. Vismaz tā apgalvoja valdības vīri un varai paklausīgi laikraksti un interneta portāli, kad vajadzēja pamatot Abrenes atdošanu Krievijai. Viens no plašāk dzirdētajiem argumentiem bija – mēs to nespējam atļauties.

Tātad aizgājušo laiku pāris gadu izglītība bija efektīvāka par šodienas daudzu gadu izglītību. Vai, precīzāk – aizgājušo laiku izglītības sistēma bija pārāka par mūsdienu izglītības sistēmu. Nu nebija jau tā, ka  tajos senajos laikos nebūtu bijušas augstas skolas. Protams, bija. Un vēl kādas. Atceros kaut vai savu, 20.gs. sākumā dzimušo, un sava laika, salīdzinoši augstu izglītību ieguvušo vecotēvu. Viņā bija jaušams gan intelekts gan inteliģence. Ja salīdzinu mūsdienu augstās izglītības ieguvušos ar „zemākas kārtas” cilvēkiem, tad jāsaka, ka lielas starpības starp tiem nevaru novērot. Tik vien, ka viens ir ieguvis ātrāk apgūstamu un zemāk atalgotu (novērtētu) amatu (profesiju) bet cits ir mācījies ilgāk, un, iespējams, par savu darbu gūst lielāku atalgojumu. Tiklīdz cenšos ar viņiem parunāt par kādām, ar viņu profesiju nesaistītām lietām, tā čiks vien sanāk.

Tātad, esam nonākuši situācijā, kad, salīdzinoši izsakoties, senāk, lai pārvietotu zemi vienas lāpstas dienas apjomā bija vajadzīgs lāpstas izgatavotāja vienas dienas (pieņemts skaitlis) darbs, kas dalīts ar lāpstas kalpošanas laiku, dienās. Plus vienas dienas lāpstas kustinātāja darbs. Turpretī tagad ir vajadzīgs ekskavatora projektēšanas birojs ar telpām un darbiniekiem, ieskaitot apkopēju, Ir vajadzīga ekskavatora rūpnīca ar iekārtām, ir vajadzīga rūpnīca, kas ražo iekārtas šai rūpnīcai, kas ražo ekskavatorus, ir vajadzīgi ekskavatora transportētāji un, protams arī pats ekskavatora operators. Un... kā nu bez ekonomistiem,grāmatvežiem, lietvežiem un dažādu procesus uzraugošu valsts iestāžu darbiniekiem. Nu, jā, vēl arī degvielas un dažādu smērvielu ražotāji un transportētāji... Un, protams viņiem visiem pirms tam bija jāmācās no 12-20 gadiem. Un rezultātā ekskavators rok, teiksim par 100 lāpstniekiem, bet ne vienmēr uz pilnu jaudu. Kāds būtu rezultāts, ja visus ekskavatora radīšanā un darbināšanā iesaistītos nodarbinātu ar tiešu zemes rakšanu ar lāpstām? Vai nesanāktu izdevīgāk? Protams, ja šai situācijai pakārtotu arī nodokļu sistēmu.

Varbūt šis varētu būt viens no iemesliem, kāpēc, tā sauktās mazattīstītās valstis nesūdzas par dzimstības katastrofālo samazināšanos, jo līdzekļi bērniem, viņiem, acīmredzot pietiek. Industriāli attīstītajās valstīs – nepietiek...

Nebūt neuzstāju uz šo viedokļi, kā absolūtu patiesību, jo neesmu veicis nekādus aprēķinus. Vien tā ... . Jā, un es nebūt nenoliedzu, ka zinātnei vajadzētu nodarboties ar sarežģītām lietām, kas tiešām prasa ilgu mācīšanos un sarežģītu praksi.

Tad vēl par kādu šķībumu izglītības sistēmā. Par skolu. Konkrētāk – sākumskolu. Mazais skolnieks dodas uz skolu, lai, it kā tajā mācītos daudzas, turpmākajā dzīve vajadzīgas lietas. Taču skolotāju pārslogotības un ierobežotā laika dēļ, tas ne visu paspēj ielikt savā galvā. Pie vainas arī programmas (standarti), kas visu mācību vielu, visiem paredz apgūt vienā tempā, pie tam – diezgan ātrā. Tā nu skolnieks no rīta aiziet uz skolu, un ap pulksten 13-14 viņu no turienes jau „met laukā”, kā šodien skolā, visos priekšmetos, visu iespējamo zināšanu bagāžu jau dabūjušu. Šim skolniekam ir uzdots mājas darbs. Tas ir it kā zināšanu nostiprināšanai. Un šis zināšanas esot jānostiprina individuāli – vienatnē. Izklausās skaisti, taču kāda ir reālitāte?  

Realitātē tas bērns no skolas dodas prom apmēram plkst 14:00 (laiks var atšķirties atkarībā no skolas) un ... teorētiski viņam būtu jādodas mājas pildīt mājas darbus, lai nostiprinātu skolā gūtās zināšanas. Taču uz ielas ir daudz interesantāk. Daudzi no bērniem pakļaujas šai interesantajai dzīvei, un „klīst pa vārtu rūmēm”, sameklē apšaubāmus draugus, sāk pīpēt, pagaršo pat šņabi vai, ļaunākajā gadījuma ko stiprāku. Kāpēc vecāki nepieskata savu atvasi – sk. augstāk. Tāpēc, ka vecāki strādā. Un strādā vismaz līdz 17:00, bet vairumā gadījumu ilgāk. Citi vecāki strādā dažādās dežūrējošās iestādēs arī vakaros un naktīs, bet citi strādā nenormētu un iepriekš neprognozējamu darba laiku. Un vēl - tāpēc, ka mūsdienās ir jāstrādā abiem vecākiem, citādi nāksies dzīvot uz ielas...

Tik disciplinēti, lai pēc stundām mājās paši izmācītos, pie tam arī tad, ja vielu skolā nav līdz galam sapratuši... tādu jau laikam ir tikai viens no simts, vai pat vēl mazāk. Jājautā, kā pie šādas disciplīnas izdodas nonākt. Laikam jau tikai ar siksnu.

Viens no izplatītiem variantiem ir nodarbināt bērnus dažādos pulciņos, kamēr vecāki strādā, taču lai par šiem pulciņiem samaksātu, vecākiem ir jāstrādā vēl ilgāk. Un skolas vielu bērni no tā vairāk sapratuši arī nav.

Atgriežoties reālitātē konstatējam, ka ap plkst. 18:00 bērni ir neizmācījušies un, no dažādām aktīvitātēm arī noguruši. Un visam pa virsu vecāki konstatē, ka skolā, triecientempos apgūtā viela nav visai  labi saprasta. Tā ir jāmāca pašiem. Bez kādām pedagoģiskām zināšanām. Jāsēž un pacietīgi jāmāca viss skolā neapgūtais, jo nākošajā dienā, redz – būšot kontroldarbs...

Tā nu mācīšanās sākumskolā un pamatskolā ir kļuvusi par pašmācības procesu, kuŗu skola tikai koordinē un kontrolē.

Patiesībā mājas darbs būtu uzdevums, ar kuŗu varētu vērtēt skolotāju, nevis skolnieka darba kvalitāti. To veici individuāli, bez palīdzības no malas, viņš atklātu tieši skolotāja vājās vietas. Kas ir tas, ko skolotājs nav pratis vai kādu objektīvu apstākļu dēļ spējis iemācīt skolā, un kam būtu pievēršama lielāka uzmanība. Bet nedrīkst vērtēt skolnieku pēc viņa mājas darbiem.

Un nākošais šķībums.Kad bērnam mācīt dzīves gudrības? Kad viņu audzināt, ja viss ģimenē pavadītais laiks ir jāveltī skolas brāķa labošanai? Un vēlāk, pat no TV kastes jādzird pārmetumi, ka bezatbildīgie vecāki neaudzinot bērnus. (Laikam tāpēc vairs neskatos šīs muļķīgās kastes virzienā.) Taču neviens ierēdnis negrib atzīt, ka valsts aparāts ir radījis vidi, kuŗā audzināt bērnus ir visai sarežģīti. Pie tam šis aparāts tik spītīgi turas pie šī modeļa, ka rodas pārliecība, ka tas darīts ar nolūku – demoralizēt sabiedrību.

To pašu varam novērot arī citās sabiedrības dzīves sfairās. Bet šoreiz liksim mierā šo tēmu. Tā ir atsevišķi apspriežama. Kaut gan – ar šo rakstu jau esmu aizskāris vairākas atsevišķas tēmas. Un, kā jau sākumā minēju – visas saistītas...

P.S. Ja kāds skolotājs šos pārmetumus ir uztvēris personīgi – kā viņa virzienā vērstu  apvainojumu, es gribu teikt, ka tāds nebija mans mērķis. Gribēju vērst uzmanību uz konkrētām lietām, un kaut dažiem likt par to padomāt.