Nu kā gan es varêtu zināt uz ko tad Tev ir vajadzīga ÌPAŠA sagatavošanās.
Ati!

Nu ja.Vai tad tam ir vajadzīga īpaša sagatavošanās?

Nu kā. Pats taču teici - uz parunāšanu vienmē esi gatavs .

Ko Tu saproti ar to-maz vajag?

Nu maz gan Tev vajag. Atti.

Es priekš parunāšanās vienmēr atvērts.

Ingrīd - 12:49
  

Kū kolīt - ja atklāti, laikam jau man ar ir tā tendence pasapņot. Pasņot par to kā BÙTU ja tomēr BÙTU.

Ne jau visas attiecības veidojas ar domu uz laimīgu kopdzīvi. Ir attiecības, kur ir tikšanās, iespēju robežās, kopīgas aktivitātes, šādas un tādas, un- samīļošanās, protams. Dažreiz tieši šis attiecību modelis ir tas, kas cilvēkam konkrētajā dzīves brīdī nepieciešams.

Es sapņoju par nākotni...es sapņos ieviju visu līdz smalkumiem...un tad gaidu , kad tas viss sāks materializēties

Es nestrīdēšos...es pieņemšu to , ka kāda cita domā savādāk

Palīdz pasmiešanās, davienalga- par ko!! Kaut man- bieži Ata rīta jociņi; aizfantazējos tālāk un- smejos tik nost   Tikko ievēroju- Tava bloga atslēgas vārdos- ir tieši tas!!

Redz Kū kolīt! Te nu ir pienācis tas brīdis kad mēs varētu sākt strīdēties. Redz es  NEKAD nesapņoju par skaistu nākotni. Es dzìvoju tagadnē.  

Ja Tu patiešām esi pārliecināta, ka viņam to nevajag, tad- nu tad nav cita ceļa, kā raksta Kū!! Protams, tas NAV viegli nemaz!!! Bet tās pašmocības arī ir ceļš- uz nekurieni. Nav jau vienu recepšu- kā tikt ar to galā. Es tad metos visādās aktivitātēs, jā, pat spiešus spiežu sevi to darīt- visādi baseini un tamlīdzīgi, tikai- ne sastinguma stāvoklis!!!... tam, lai atlaistu, protams, vajadzīgs- laiks, pie tam- ne mazais.

Ingrīd  bet pěc Tavām domām cik ilgi var raudāt tajos spilvenos? Ja viņam TAS nav vajadzīgs tad ganjau kautkā es ar iztikšu bez TĀ. Un tikai tā.

Ja cerība uz kopīgu nākotni jaušama, tad protams svarīgi šo cerību un ticību neatmest Bet reizēm rudens àbols, kas uzkrīt uz galvas rada apskaidrību, ka plāni ir vienīga utopija....Tu nekad ar šo cilvēku nevarēsi būt kopā...tādēļ svētīgāk sevi nemocīt ilgstoši...tas tikai iedzīs depresijā

Kū kolīt - ne jau vienmēr tu palaid prom ko mīli. Ir situācijas kad tu vari savas rokas stiept cik vien spēj, nespēj viņu apskaut, nespēj viņu samīļot, nespēj viņam pateikt ka viņš ir viss kas tev dzīvē ir vajadzīgs. Nu ir brīži ka tu pati tam esi par lepnu. Bet varbūt kautkā savâdāk.

Ir reizītes, kad izraudāties- vajag. Noraudāt no sevis kādu smagumu, kādu sāpīti nost. Loģiski jau- tas palīdz tikai uz laiku, nekur jau tās ilgas nepazūd. Bet- pa aizslēgtām durvīm- neieiet tāpat... Tikai- te jau atk no svara- vai tās durvis ciet kāda neizrunāta pārpratuma pēc, vai aiz spīts, vai... nu daudz to iemeslu, kāpēc cilvēks aizslēdzas!!.. Bet, ja zini- tur turpinājuma nebūs, tad... nu tad, lai cik tas šimbrīžam šķiet neiespējami grūti, ir jāmācās, kā saka Kū, palaist vaļā... nemocīt sevi... neatņemt sev to, kas, iespējams, varētu būt... ja ļausi- būt...
Kā vnm, sanāca baigais penteris, bet- es zinu, kā tas ir...

Ati -labi. Ņemu Tevi par piemēru.   
Kad man gribēsies kautkur tue. Nu ņemšu amigosā pasēdēšu. Neraudāšu spilvenā. Bet ar vienu norunu - Tu ar mani tad  parunāsies.

Ja cilvēku, ar ko nav iespējas būt kopā, spēj no sevi palaist ... tas nebūt neliecina , ka mazāk viņu mīli...Mīli tāpat, bet atslēdz durvis , pie kurām pieklauvēs iespējams Tev domātā M īlestība