Katrā no mums ir ielikts ļoti daudz. Ļoti ļoti daudz!! Tas, cik no tā visa izmantojam, liekam lietā- stāsts gluži cits, paskumjš gan..
Var vainot apstākļus, vainot šo un to, bet- ja esam pret sevi godīgi līdz galam, vaina tajā, ka kkas ne īsti tā, kā to vēlētos, jau tikai un vienīgi mūsos pašos.
Izniekojam sevi, darot lietas, kurām galīgi nav jēgas, izniekojam- nedarot neko.. izniekojam- muļķīgos strīdos.. cīnoties ar vējdzirnavām.. kaut zini it labi- nu nav šiem cīniņiem- jēgas nekādas!! :)
Lai mums izdodas, kaut uz laiciņu, atmest visu lieko, darīt lietas, kurās rodam piepildījumu, lai izdodas būt kopā ar tiem, kas ir daļiņa- mūsu, vnk priecājoties par to, ka esam kopā
Lapu klājiens, kas uz zemes, tgd- salijis un smags.. Vēl jau birs un birs.. Rīt, parīt- svecīšu vakari divos kapos, no kuriem katros- man mīļi cilvēciņi. Ne jau tas, ka noteikta tieši šī diena, liek tgd tās lapas grābt un to svecīti aizdegt, to jau darām arī tāpat, dienās citās... bet- nu ir gan tā sajūta, ka tad, kad gaimeklīši visapkārt, arī savus cilvēciņus- negribas atstāt tumsā- bez tās sildošās uguntiņas..
Atslegas vārdi: sildošā uguntiņa0
Omīt. Esmu tam- caurgājusi. Brīnišķīgi saprotu, ko vēlējies pateikt- Tu.
Esmu sevi šaustījusi, nevarot piedot- mazāk sevis, vairāk- Bērnu pēc.. bet- man palīdzēja, patiešām- palīdzēja- no malas!- šīs lietas salikt pa plauktiņiem, īstajiem. Es taču to darīju- mīlot!!, kkā ļoti liekas- arī- Tu; tad- ko šis skats pagātnē??, šī nepiedošana- sev??, ja mainīt tāpat- nevaru vairs- neko!!; Bērniem?- sen esmu piedošanu palūgusi, un- tieši Viņi ir Tie, kas mani mudina neskatīties atpakaļ, bet iet- uz priekšu..
Neizniekoj ne tikai savu laiku, bet arī cita laiku. Par savu laiku atbildam paši, bet smagāk ir tad, ja saprotam, ka esam gadus veltījuši cilvēkam, kuram pat minūti nevajadzēja veltīt.
Aklais pagailis ir neuzpērkams - viņš nav ne ministrs , ne saeimas deputāts ... viņš godīgs - tāpēc ka akls .Cerības stariņš ir ..
Kuku!! 2155!!!.. man atk- cerību stariņš!!!
Ja vēl zinātu- kur to aklo papagaili meklēt.. pazondēt, uz ko viņš kārs.. ja zinātu, kur tās sarullētās lozes, un tieši uz kuras- mans vārds.. nu tad varētu bišku piestrādāt pie tās nejaušību būšanas.. bet- nu jā, utopiski tas viss.. nu ko? .. jadzīvojas vien te, kamēr mums- dots dzīvoties..
Jā , jebkuram kurš pašlaik vēl dzīvs
... traki.. .. un- tā var trāpīties dajebkuram .. nu gan...
Nav svarīgi , kā kurš laiku savā dzīvē pavadījis - akls papagailis no groziņa izvelk sarullētu lozi
.. āpā!!! grēkots tad daudz.. .. kur ātrāk Tu biji ..
Loterijā piedalās visi , paši to nezinot
... a kur pērk biļetes uz šito loteriju .. vienreiz man paveicās gan- vienā loterijā; ok- vinnēju kkādu T-kreklu, krēmiņus un vēl šo to, NIVEA produkcija, laikam ; a- ja nu .. izvelku pilno lozi- šajā ..
Līdz 100 nevar atļaut visiem - tad pasaule būs pārpildīta , un badmiras pie Paradīzes vārtiem garās rindās stāvēs ... 100 - tos var vinnēt tikai loterijā
Ir cilvēki, kas tic dzīvēm nākamajām. Es neticu. Vrb- pat nevēlos tam ticēt. Man taču svarīgi būt kopā ar tiem, ar kuriem- esmu dzīvē šajā!! :)
Nekas. Pēc dienas vai dienām, kad domas kļūst tādas, ne visai starojošas, nāk atk gaišais periods, kad saulīte spīd arī tad, kad reāli- tās nava
Tu gan, Kuku, kā vietējais Dievs, varēji drusciņ garāku to laiciņu atmērīt... teiksim- cilvēks jauns vsm līdz 100, nu un tad, lēnītiņām- briedums un tā..
Jā , par to labāk ir nedomāt , savādāk viss bezjēdzīgi liekās - tie mūsu pūliņi , prieki ,bēdas ... par velti viss ir nebūtības priekšā
Kad biju jauniņa, naktīs mani burtiski vajāja šīs domas- nevarēju noticēt, ka tas tā var notikt- cilvēks ir, un tad- viņa vnk vairs- nav!! Tgd- izdodas par to nedomāt. Reizēm baigi tik paliek, kā skrien laiks. Un tā mūžīgā sajūta- kkas paliek neizdzīvots, kaut kas- ne līdz galam... ai, uznāk noskaņas tādas
Jā , kad pienāks finišs - mums arī būs vienalga , bet tikai tad kad finiša līniju jau būsim šķērsojuši . Skumji tā - no dzīvas būtnes pārvērsties ir priekšmetā ...
... domā .. es kkā ceru- pie tā finiša nenonākt- nekad
Ir lietiņas, Kuku, kas galīgi nav nozīmīgas vairs Tiem, kas uz mums- no Zvaigznēm, bet kas nozīmīgas- mums pašiem... Es jau nezinu, kā citi, bet es kapiņos aprunājos vnm.. zinu jau, ka tur tā Cilvēka vairs nav, bet- nu ir tā Sajūta, ka tieši tur man jāpasaka kas būtisks..
Nu nezinu ...cik tas svarīgi ir ceļojumā no vienas nebūtības uz otru - finišu taču visi sasniedz
... jā, pašai nemaz to tā negribot, sanāk tā: pāris dienu- nupat traki aktīvi, šo un to, un viskautko... tad- paslinkoju ne pa jokam... nē, ja jau pašai būtu gandarījums: ak, cik forši bija tā!!, tad jau- ne vainas, bet, vsm man- tāda galīgākā nogurķošanās.. nu ne visai, pēc tam.. .. bet- nu ja!- būs taču atkal jauna diena!! .. forši!!
Nekas, būs jauna diena..Ja negribas darīt neko reizēm tad nedaram..