Katrā no mums ir ielikts ļoti daudz. Ļoti ļoti daudz!! Tas, cik no tā visa izmantojam, liekam lietā- stāsts gluži cits, paskumjš gan..
   Var vainot apstākļus, vainot šo un to, bet- ja esam pret sevi godīgi līdz galam, vaina tajā, ka kkas ne īsti tā, kā to vēlētos, jau tikai un vienīgi mūsos pašos.
   Izniekojam sevi, darot lietas, kurām galīgi nav jēgas, izniekojam- nedarot neko.. izniekojam- muļķīgos strīdos.. cīnoties ar vējdzirnavām.. kaut zini it labi- nu nav šiem cīniņiem- jēgas nekādas!! :)
  
   Lai mums izdodas, kaut uz laiciņu, atmest visu lieko, darīt lietas, kurās rodam piepildījumu, lai izdodas būt kopā ar tiem, kas ir daļiņa- mūsu, vnk priecājoties par to, ka esam kopā

   Lapu klājiens, kas uz zemes, tgd- salijis un smags.. Vēl jau birs un birs.. Rīt, parīt- svecīšu vakari divos kapos, no kuriem katros- man mīļi cilvēciņi. Ne jau tas, ka noteikta tieši šī diena, liek tgd tās lapas grābt un to svecīti aizdegt, to jau darām arī tāpat, dienās citās... bet- nu ir gan tā sajūta, ka tad, kad gaimeklīši visapkārt, arī savus cilvēciņus- negribas atstāt tumsā- bez tās sildošās uguntiņas..