Lietus mākoņus eņģeļi sastūmuši,
Acis tiem aizmiglojuši dūmi melni.
Tie nemanīja sevis nesto postu,
Kā lietus sejas pelēcīgas dara.
Viss nu tik drūms, viss lietū slīkst,
Pat lietussargs nu šķiet kā tīrie meli.
Kad debesis un jūra vienā pelēcībā,
Kas pateikt var, kur sākas viens, kur-otrs?
Bet mirklis nāk, kad lietus nodzēš grēkus,
Nu acis vaļā eņģeļi var plaši vērt.
Top skaidrs, kas šeit darīts pareizi, kas ne,
Un lietus mākoņi nu prom tiek pūsti.
Viss labais nāk pēc vētras un pēc lietus,
Pat gaiss ir kļuvis tīrāks, elpa vieglāka.
Kas var šķist melns, mēdz arī balts būt,
Tie kopā jaucas, robežas kā pērkondārdi brūk.
Jans Ikes
www.jansikes.lv
Atslegas vārdi: dzeja18356
kad visas kraasas sajauc kopaa rodas melns. Kad nav melnam kaadas kraasas piesitiena neviena, tur visas kraasas ir liidzsvaraa. Ir melnas planeetas kaa samts...gaismu neatstaro.
ka vini ir jatur kratinos...no mazotnes...kamer mes vinus izaudzinasim par tadiem ka mums vajag...nu tos papagailus
blin...moska tu zini kas te notiek...freskai ir 2000.gadu vecums....man liekas ka te pardod papagailus...vai tomer engelus...kupidonus...vai amurus...kapec tai pardevejai uz rokam tie aizsargi....jo vini skrapejas vai viniem nepatik ka vinus pardod...vai no dabas tie engelisi nemaz nav tik mili....ko
Nu vecīt rakti ,vētra labais,jūtu līdzi palīdzēt nevaru