Ir lietaina pēcpusdiena. Pik, pak, pik, pak, pik... Lietus nu jau līdzīgi pulkstenim skan. Es nezinu, vai lietus prot burvestības vai pie vainas kas cits, bet māja ir neierasti mierīga un klusa. Vismaz tā man šķita, līdz pēkšņi sākās negaidīta kņada. Viss sākās ar to, ka cilvēks, visus darbus mājās sadarījis, nolēmis doties lejā. Viņš vien piebilst, ka dodas skatīties kā lietū jūtas mūsu māmiņa ar diviem brālīšiem, kas vēl dzīvoja pagalmā, jo mājā dzīvot vēl nedaudz tā kā baidījās. Varbūt viņi vēlas uzēst pusdienās kādu zivtiņu. Likās, ka cilvēks knapi paguvis nokāpt lejup pa kāpnēm, kā viņš jau satraukts steidzās atpakaļ augšā. Māmiņa ar brālīšiem pazuduši! Nu visi cilvēki saskrien no malu malām kopā un sāk prātot, kas gan varētu būt atgadījies. Ja nu garām gājis kāds slikts cilvēks un viņus paņēmis? Esmu dzirdējis, ka slikti cilvēki tādus mazus kaķīšus kā es liekot maisā, to aizsienot ciet un sūtot uz jūras skolu. Nez kādēļ man šķiet ka tā sūtīšana nenotiek pa pastu... Pusstundu visi skraida, meklē, pavisam pretēji lietus burvestībai. Ak tavu viltīgo kaķa dabu! Māmiņa, no lietus slēpdamās, aizvedusi brāļus patverties zem nepabeigtas dārza terases, un nu visi tur saldi guļot un neliekoties par lietu un vēju ne zinis. Bet slēptuve viņiem gan labu labā, lietū sausi un silti, karstā vasaras saulītē patīkami vēsi.

TURPINĀJUMS SEKOS.

Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva