Bija agrs rīts, kalendārā neskatījos, bet kāds no cilvēkiem teica ka ir 26. jūnija rīts.
Mēs visi, trīs laimīgie kaķēni kam ļauts dzīvot mājā pie cilvēkiem, bijām jau labu brīdi kā pamodušies un draiski savā nodabā spēlējāmies, tuvāk apgūstot savas dabas dotās iemaņas. Te pēkšņi kā viesulis atskrien cilvēkbērns un visu rotaļāšanos sabojā! Ak, šis negantais puika, visi viņu sauc par Markusu. Šo vārdu sanāk dzirdēt diezgan bieži, it īpaši ja kas nokrīt un saplīst.
Jau atkal šis puika mūs aiztiek ar saviem lipīgajiem pirkstiem. Tie smaržo pēc salda cukura. Man gan cukurs ne visai tīk. Lai nu kā, šis puika mūs ņurca, baksta, ceļ augstu gaisā, rausta aiz astes, stumda un grūsta. Visi gardumi manā puncī sagriezās, kļuva tā nedaudz slikti ap dūšu.
Ak, kaķa laime, atnāca cilvēks, mūsu mamma Laura, un sarāja mazo negantnieku Markusu. Nav jau tā, ka mums nepatiktu bērni, kur nu vēl Markuss un rotaļas ar viņu, nu ko jūs. Tikai žēļ, ka mūsu rotaļas atšķiras...
TURPINĀJUMS SEKOS.
Zīmējums: Santagora
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva
Atslegas vārdi: stāsts39, Jans Ikes21, Fēliksa dzīve0, Santagora0, Laura Soboļeva0
ja pavisam godīgi-es neatminos ne mirkli, kad ar mani spēlētos mani tēvs un mamma...viņiem sekoju rīcībā...un pirmais ko pieprasīju-man vajag zīmuli un papīru-kur sevi konstruēt...tad nāca akvareļkrāsas...
iemācījos ..kad nolūza zaļā krāsa zīmulī...to no zila un dzeltena uztaisīt....