Lita!
Piedod man, lūdzu par to, ka rīkojos tik nekorekti. Ar to- nodarot Tev pāri.
Un- vēlreiz paldies, ka izdzēsi, ko lūdzu- tās bija momentemocijas, kurām nevajadzēja tikt izteiktām- te.
Ja esmu kaut daļēji vainīga, ka esi vsp savu blogu dzēsusi, man žēl un kauns no Tevis.
Piedod!!
Dzīvē dažreiz tā notiek- mums nosāp kas cits, un tas- cits- parauj tālāk to, ko pasakām vai izdarām, pie tam- galīgi ne pēc adreses. Tā tam nav jābūt! Nav jāatstāj melnas pēdiņas kādā Cilvēkā. Vairāk jācenšas- tās baltās /pēc Inetas bloga/
Publiski aizvainoju Tevi, tāpēc publiski- atvainojos.
Un- paldies par 29.novembri, par tām siltajām, baltajām pēdiņām, kuras dāvāji- man!!
Atslegas vārdi: bez komentiem0
Viss kārtībā, Ingrīd, es bieži dzēšu blogus, neapvainoji jau mani!
Spēks un cieņa ir varēšanā apzināties kaut negribētu, bet kļūdu..., lūgt piedošanu un piedot...Puķes meitenēm...
Kur un kapec vins ir Tur dzivojis?
Ko šeit nedrīkst darīt?
Es negaidu, Lita, tgd atbildi- tā nav. Katrs esam tikai tāds, kāds nu esam. Un man ir baigi grūti tālāk, ja apzinos, ka esmu ko nejauku un nepatiesu- kādam.
Cerot, ka jebkurš saprot, ka šis nav iekomentējamais blogs, Ingrida.