''Слишком много переживаем. Слишком серьезно воспринимаем. Надо относится ко всему проще. Но с умом. Без нервов. Главное думать. И не делать глупостей''
(no neta)...

Prieks bija Tevi satikt!! Un to es- nos sirds!! Jo- man patīk, ka forša un tieša, ka reizēm pasaki man ko skarbāku, kad esmu to pelnījusi!!   nu ja... ne jau glaimi vajadzīgi, vai ne?? arī rupeklība, protams- nē!!, bet silta attieksme, arī sarājot!!

Tad, kad cilvēks iemācās atskaldīt visu lieko, nemaksāt vairs nekādus meslus pieņēmumiem un tēlotai pieklājībai... nu tai- kad, teiksim, smaidi tikai tāpēc, ka tā ir smuki... nemāku īsti pateikt, bišku steidzos arī, bet- domu jau uztvēri tāpat, lūk tad, kad cilvēks kļūst patiesi brīvs un patiess savās izpausmēs, tad viņš beidzot ir- VIŅS   Es nesaku, ka to māku tā, līdz galam; pati jau redzi, ka dažkārt esmu nejauka un dumja- tā nav tā brīvība, es to apzinos; bet- es patiešām jūtu, ka esmu ceļā uz to!!  
Ai, Lilij!! Cik daudz kļūdu pielaižam savā dzīvē!!... Kā jau rakstīju blogā- priecāties par Laimes zibšņiem, nevis urķēties un gribēt to, kas tāpat nav aizsniedzams!!

Sievietes būtība..par kādu vienmēr rūpēties..ja ne par bērniem (jo tie paši jau lieli)..tad par kādu citu.. Gribas taču redzēt un just, ka esi kādam svarīgs..un tev priecajas ieraugot..

Nu ja!! :) Bērni sevi tgd baro- paši, es- pīles!!

Forši..kad ir tādi cilvēki..kurus gribas satikt ..tas nozīmē ka uz viena viļņa ..

Saki, pīles baroji.. Nu jā..mēs jau esam atbildībā par tiem, kurus pieradinam..tā nu tas ir..

Šodien satiku vienu kolēģīti no savas iepriekšējās dzīves!! Ārprāts!! Cik tas bija forši!! Tik silti un mīļi!! Man nebija laika, steidzos, bet- nu nevarēju Viņu nesamīļot!! Nebiju satikusi- 3 gadus!! Tas Cilvēciņš- arī manī uz palikšanu!!  

Sveika, Lilij!!
Tikko izskrēju ārā pabarot savas pīles, esmu viņas pieradinājusi!! Pati par sevi smejos- pīļu mamma!!
Tu pateici baigi precīzi- par to vilcienu.. Tā nu tas ira... Reizēm domāju, un gribēdama nevaru vairs dažu labu atcerēties... ne balss intonāciju, ne to- vai rokas bija siltas vai aukstas... vai smaidot bija bedrītes vaigos, vai nebija... Bet tad ir TIE, kurus no sevis neizdzēst- nekādi!! Pat tad, kad dari it kā visu- lai izdzēstu, kkādas tur idejas vārdā, bet tāpat- tukšs numurs!! Un nav jau stāsts par kkādiem tur pārcilvēkiem, es pat nezinu, par ko tieši ir stāsts, bet- nu ierakstās mūsos uz mūžīgu palikšanu- un viss..

Sveika, Ingrīd!
Reizēm es dzīvi salīdzinu ar vilcienu..kad sēdi vagonā un brauc..pa ceļam iekāpj cilvēki..citi pabrauc līdzi kādu posmu un izkāpj..kādu laiku atceries ka tāds bija..un viss..A bet ar citiem nobrauc visu ceļu līdz gala punktam.. Kā paveiksies..