Neesmu rakstījusi pailgi. Agrāk- te biju atradusi savu "patvērumu", vai kā nu to īsti nosaukt, kur- izteikt to, kas sāp, kur to- kas paceļ pāris metru virs zemes. Jo- ne visu gribas uzkraut sev tuvajiem. Tad, kad sāka manis uzrakstīto ķidāt, pie tam- ļauni, sapratu- viss; man nevajag šo negāciju.
   Šovakar beidzot atkal ir tā reize, kad- vēlos te.. Zigurd, esi labs, lūdzu, neradi uz karstām pēdām savu blogu par manu tukšumu, un to, ka es nepasaku- neko. Lūdzu.

   Man vnk šodien panesās domas, kā veidojas/summējas mūsu dzīves. Dažreiz. Tad, kad tu, šķietami, atrodies tur, kur tev jābūt, plaukš!! un tavs kāršu namiņš- sabrūk, pie tam- gadiem celts, veidots, lolots.. Ne viss ir mūsu kontrolē, dmž. Šorīt pa radio arī izskanēja tieši šī doma- iepriekšparedzamība dod, nenoliedzami, drošību, par visu- darbu, algu, statusu.. Un tad, kaut sen neesi vairs maza, mācies dzīvot- no jauna; bez drošības rāmjiem.. Tā nav viegla būšana, nebūt!!, baltā strīpa seko melnajai un tamlīdzīgi... līdz atkal- plaukš!!- jaunas krustceles.. un nesaproti atkal, vai lēmums, ko pieņemsi, ir tas pareizākais, tev...

   Bet, neskatoties uz visu, man tmr šķiet, ka šī balansēšana, šie sevis, savas vietas meklējumi no jauna, ne tikai atņem, bet arī- dod. Jā, nervu spriedzes vairāk, nenoliedzami, bet tu pati iepazīsti sevi it kā no jauna- bez drošības rāmjiem :)

Lai Tev, man, Mums- izdodas!!