Es nezinu, kā tas notiek, kā- nē, bet dzīvē dažubrīd tiek piespēlētas tādas situācijas, kuras liek saprast ne mazums, visas savas nevarēšanas un šķietamos grūtumus- ieraudzīt it kā caur palielināmo stiklu.. Rakstu, labi apzinoties, ka neiederos blogu vispārējās noskaņās, nekas, pierasta lieta ;) .. Es nerunāšu par darbu, ko daru, kuram tas interesē, vai ne?? Tikai- tas, ko daru, ir vairāk, kā spēju, viennozīmīgi. Cilvēks, nonācis situācijā, kad jāvar būt stiprākam par sevi, pārsit pats sevi. To esmu sapratusi jau sen.

   Esmu atkal sev jau pierastajā Bavārijā, skaista, ļoti!! Kalni, kalni, ainava pēc ainavas.. un šejienei tik raksturīgā arhitektūra.. Nē, tā nav Bamberga, kurā es dzīvotu tad, ja nedzīvotu ar sirdi Latvijā, bet- mazpilsētiņa, smuka, vienalga..

   Tas, ko man gribas visvairāk pateikt, kas mani- šeitesot- paņem visvairāk, ir cilvēku attieksme vienam pret otru. Tas, kā tiek uzsmaidīts svešam pretimnācējam. Tas, kad es, topogrāfiski bremzēta pa dzīvi, kārtējo reizi kur nomaldos, man ne tikai sīki izstāstīs ceļu, bet, ja vien ir laiks, izvedīs no labirinta, gabalu līdzpanākot.. Un tas, kā tiek pieņemti citādākie, likteņa vai kā nu tur- apdalītie; ne ar žēlumu vai līdzcietību /tēlotu vai īstu/, bet gluži vnk- kā līdzcilvēki. Nevienam nav par savu kroplumu, vārda vistiešākajā nozīmē, jājūtas nepilnvērtīgam, izstumtam. Tas ir tas, kas man šajā pasaules galā patīk visvairāk. Tas ir tas, kā ļoti bieži pietrūkst mājās. Latvijā. Cilvēciskas, siltas attieksmes cilvēkam pret cilvēku. Diemžēl.
....................................................
   Lai jauks Visiem augusts!! :)