Šie ir mani dzīves noteikumi,
Manas eksistences baušļi.
Pretī rītdienai eju, mērķi nezaudēju,
Par bijušo domāt laika man nav.
Un lai tie, kam reiz skauda
Un bij nemierīgs prāts
Arī paliek, kur atstāti-
Aiz muguras aizmirsti.

Tas vairs netraucē dzīvot,
Vien vairāk spēka dod
Lai augstu paceltām rokām
Varu teikt es "Paldies"
Par to uguni karsto,
Kura atdzimt man ļauj.
Par to naidu, kas rūda
Un par sāpēm, kas dzeļ.

Šis spēks man ir vajadzīgs,
Tas pie dzīvības tur.
Lai es atdotu visu, lai nešaubītos,
Jo bērnam salst,
Jo brīnumam slāps,
Jo svētībai galvenā ir mīlestība.
Ne mirkli nedomājot, atdodu visu
Un no jauna pakaļ dzīvei dodos.

Jo saprotot likteni, vairs nozīmes nav
Vai dzīve bij mana vai tomēr mūsu
Kad mūsu bērns aiz rokas rausta
Un acis mīlestību vien lūdz.

Vēl reizi pa reizei kāds garām iet
Un prasa, kā klājas, kā dzīvē iet.
Vai lepni vēl turos ar abām kājām
Pie zemītes dzimtās, kas dēlu man deva
Tik stipru kā klinti, kā rūdītu dzelzi,
Tik skaidru, tik tiešu kā garāko upi.

Šie ir mani dzīves noteikumi,
Manas eksistences baušļi.
Savādāk vairs nevar būt,
Ja vien neuzgriez dzīvei muguru.

Jans Ikes
http://www.jansikes.lv