.... gabaliņš no dienasgrāmatas
3. sep 2015. 17:28
.... manī ir tik daudz sakrājies, ko teikt, pārcilāt, pārdomāt, saprast..
atkārtošos: ko pa retam te uzrakstu, to rakstu tikpat sev, cik- citiem; katram taču paliek iespēja- nelasīt..
.... mēs nokrāmējamies ar tādiem štruntiem savā dzīvē, ka dažubrīd šķiet- ak, cik jauki!!- vēl 100 dzīves priekšā!!.. vai patiešām vnm ir vajadzīgs kāds katalizators, lai apjēgtu tās muļķības, kurās izniekojamies?!.. nepārprotiet- stāsts nav par amigos; kas tad ir amigos?- vietiņa, kur pa reizītei paklaidēt sevi, vai- pa reizītei ko izteikt no sevis- laukā... /es par šīs vietnes publiskajām sadaļām/ ..
.... ja es tgd rakstītu visu, ko šobrīd vēlos pateikt, tad- tos memuārus nelasīs neviens Palikšu pie dažām, visbūtiskākajām lietām.
Vai apmīļoji šodien mammu?? Vai pateici bērniem, cik ļoti mīli viņus?? Vai, attiecībās ar draugu /vīru, mīļāko../ atk ko noklusēji?? atk padomāji: labāk tomēr to distancīti.. un šitā te mēs spēlējamies. Līdz brīdī, kad gaidi vismazāk, saproti- kādai spēlītei pielikts- punkts.. Un nekad nepateiksi to, ko nepateici- šodien. Un tas mīļums, kuru neatdevi, tā arī paliks- neatdots.. Nē, nepārprotiet!- tas, ko rakstu, nav- drūmi; es tikai nevarēju to neuzrakstīt. Kad apkārt tik daudz falšuma, neīstuma, egoisma un divkosības, tad nenovērtēt to, kas patiešam ir vērts vairāk kā visi pasaules miljoni.. tad nepateikt tos vārdiņus, nesamīļot, ja ir tāda iespēja... tad... nu tad tas ir- uz katra paša sirdapziņas..
Mīlēsim, dosim to labāko no sevis!!
Atslegas vārdi: būtiskais0
Komentāri (26)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
3. sep 2015. 21:35
Ineta L. 3. sep 2015. 21:07Tāds jauks mīļums Tavos ieraksto šodien staro uz āru, pilnīgi gribas papaijāt kā mazu bērnu. Un atmiņā tiešām zemenītes uz smildziņām
Ingrida X. 3. sep 2015. 20:32.... un vārdiņi, savērti teikumā, kad pārlasu- nupat izklausās trakoti smuki!! Tas nav speciāli- ticiet!!- man, kurai nepatīk patētika vai kas tur, tie smukie vārdiņi vnk nāk no tā, ko domāju un- kā jūtos.. pa reizītei- latviski nolamājos, kad galīgi nervi uzdod, bet tad- paņemu savu smildziņu, vienu prieciņu no tās.... un- varu!! smaidīt!!
/es tikko pazvanīju mammai, lai pateiktu, cik mīļa man viņa ir, un sabučoju, pa gabaliņu!!; par to, kā man te- ne vārda, jo mammas jau pārdzīvo par saviem bērniem- vnm.. / ..
Es vnk- parunājos- ar Jums.. nu vot... būsim priecīgi, jo ir tik daudz forša!! :))
Ingrida X. 3. sep 2015. 20:23.... atcerieties?- kā bērnībā vērām meža/pļavas zemenītes uz smilgām... mēs ar māsām un māsīcām- kura vairāk smilgu savērs?! .. un katrai odziņai- bija īpaša garša, kad tās puncī- pa vienai vien... un tā ir jāver prieciņus, visus maziņos, vismazmazītiņākos- smildziņā... lai tad, kad tas smaids- nu nekādi, tas tmr- uzrastos... no tās smildziņas, kurā tie prieka puteklīši... tā es cenšos tgd; un- kāpēc tā nepacensties vnm?? ..
Ingrida X. 3. sep 2015. 18:38Jā, Laima- lai cik paradoksāli tas nebūtu, tad, kad esi sev uzkrāvusi tādu smagumu, kā reti kad, tad- nu tad daudzko ieraugi citām acīm, daudzko saproti dziļāk un īstāk.. :).. un tas, ko lasu naktīs, brīvbrīsniņos, arī patrāpās tāds, kas liek lietas, it kā jau saprastas- sen, saprast līdz smeldzei.. nu tā.. .. ieskrienu te, izskrienu.., bet te jau ir tāda kā maza oāzīte- atiet, vsm man :)
Dzēsts profils
3. sep 2015. 17:55Beidzot jūtams iekšējs miers un vieglums Tavos tekstos
- ← Iepriekšējā
- 1
- 2
- Nākamā →