Dzejolis, ne dzejolis, sarindojās naktī, kad braucu- Mājās. Ievietoju te, sakaunējos par savu amatierismu, dzēsu.
   Tikko Ata koments Inetas blogā:
"Rudenī vējš dzenā atmiņu virpuli-kādu krāsainu,kādu mazāk,bet citu pavisam raibu.", lika man nekaunēties no tā; jo- lai arī neesmu dzejniece, viss, kas tur uzrakstīts- ir manās atmiņās- ierakstīts.. un paliekošs.. labi zinot- ka mainīt tur nespēju vairs- neko..
........................................................

Atmodos tonakt, kad bēgu
No sapņa tā, senā..
Kad mēs mūsu pļavai pāri skrējām
Un- nekad!- viens otru- nenoķērām..

Starp mums jau vienmēr tā grava bija,
Kas- ne tikai starp tavām un manām- mājām..
Tu jau mani- nekad- nenoķēri
Vai to mēs darījām- tīšām?

Toreiz- to nepajautāju; tagad?- nav jautāt- kam..
Tās bija mūsu slepenās spēles-
Pāri pļavai, pāri gravai- tai..
Kad smilgās un dadžos nobrāztās kājas
Nosalušas- meklēja sev- mājas..

   Vienureiz gan vīnu mēs dzērām abi,
     Nočieptu, protams, jo viss, kas mums bija,
       bija- čiepts.. tas bija mulsi- istabā tavā
         kur vienīgās mēbeles- vecās kapsētas režģi
           bet dzejoļi, kurus lasīji man priekšā,
             tie gan bija- īsti un nenočiepti.. uz lapām baltām
               sīkiem burtiņiem pierakstītām.. tik omulīgi sprakšķot
                 malkai krāsnī, dzērām vīnu, un siltums, kas ielija
                    mūsos, bija tik nežēlīgi īsts.. kaut- liegts..

Tādā pusvārdā, puspieskārienā.. gaidot,
kas sekos, atmodos tonakt,
kad sapratu- vienkārši- jābēg!
jo tu, no maliņas tās, man tādu padošanos
nepiedotu- mūžam.. un es jau pati sev arī-
nē!, tas neiederējās mūsu spēlēs
tikai- ne tas... bijām kautri un pārāk lepni
........................................
Es nezinu- varbūt rīt, parīt vai aizaizparīt
Būšu ceļā- pie tevis
Lai smaidot noliktu baltu puķi
Un pajautātu: Vai nenoķēri tīšām?
Zinot, ka krāsu, ko vēlēji man,
Tomēr ņemšu un- pazaudēšu?

Varbūt- gaidot.. tavu šķelmīgo smaidu
Kad atkal spēlēsim- mūsu slepenās spēles
Labi zinot- nekad.. es tikai vēlos
Tev pateikt, ka mūsu grava tur ir
Joprojām. Un manī, pa retam, šad tad-
Tās smilgas un dadži.. tās smilgas un dadži
Joprojām..