Kādu dienu Buda devās no pilsētas uz pilsētu savu sekotāju pavadībā.

Ceļodams, viņš pietuvojās kādam ezeram. Buda ar saviem sekotājiem nolēma apstāties, lai atveldzētos ezera valgumā. Drīz vien Buda lūdza vienam no saviem sekotājiem : ”Atnes man lūdzu krūzi ezera ūdens.”

Budas sekotājs nogāja līdz ezera piekājei. Piekāji sasniegdams, viņš pamanīja, ka cilvēki ezerā mazgā drēbes. Turklāt, tieši tajā pat brīdī nedaudz tālāk no sekotāja kāds buļļu iejūgs šķērsoja ezeru.

Tā visa rezultātā ūdens kļuva saduļķots. Sekotājs nodomāja: „Kā gan es varu Budam sniegt tik netīru un saduļķotu ūdeni?!”

To nodomādams, sekotājs devās atpakaļ pie Budas un teica: „Ūdens ezerā ir ļoti saduļķots un netīrs, es nedomāju, ka tas ir piemērots dzeršanai..”

Laiks gāja – Buda ar viņa sekotājiem vēl joprojām sēdēja pie ezera.

Pēc kāda laika Buda atkal teica savam sekotājam: „Atnes man ūdeni no šī ezera.”

Sekotājs paklausīgi devās uz ezera piekrasti. Šoreiz viņš secināja, ka saduļķojums ūdenī vairs nav novērojams un visi netīrumi nosēdušies ezera apakšā. Tādēļ viņš iesmēla krūkā ūdeni un aiznesa to Budam.

Buda saņēmis krūzi, apskatīja ūdeni. Tad viņš paskatījās uz savu sekotāju un teica: ”Redzi, ko tu paveici, lai padarītu ūdeni tīru.. Tu ļāvi tam „nomierināties”, attīrīties pašam par sevi. Gluži tas pats notiek ar tevi un tavu prātu. Kad tas ir satramdīts un nemierīgs, ļauj tam nomierināties pašam par sevi. Dod tam laiku. Tas pats sevi sakārtos.”



STĀSTA MORĀLE

Tu vari kļūt par savu mierinātāju, gluži tāpat, kā vari kļūt par savu traucēkli. Sniedz sev laiku, kad tev tas vajadzīgs, jo tikai tu pats vari sevi padarīt par labāku cilvēku.