visu...kas no mīlestības..pārceļam tukšumam veltītu-jo tas ir ērtāks...un lielāks burbulis-necitēt-nekam!

... jā, Ingrida, iekšēji mēs esam tik vienādi,tikai baidāmies to atzīt.Visi esam vienādi viegli ievainojami, visi reizēm smaidām cau asarām kaklā,visi esam tie ''dzelžaini stiprie'', tikai naktīs , vienatnē, raudam spilvenā... Stereotipu iespaidā baidāmies būt paši, paši no sevis baidāmies...
Un tad kādā mirklī no ĪPAŠIEM kļūstam '' nekas īpašs''

Tikai tas iekšējais nemainās, tas paliek tas pats ĪPAŠAIS... vienmēr un nemainīgi...

.... mēs jau visi, nu tā, kopumā ņemot, esam "nekas īpašs"; bet tad, kad to vienu "nekas īpašs", atdala no otra "nekas īpašs", tad redzi/saproti gan, ka īpašs ir viss, kas katrā no mums... gan plaukstas, gan smieklu krunciņas ap acīm, gan tas, kā smaidām vai kā raudam, cenšoties noslēpt no citiem.... gan tas, no cik bedrēm nav ārā tikts, gan tas, uz ko ejam- šobrīd.... un tad- tas "nekas īpašs"- top ĪPAŠS, ļoti... nu tā kkā es to sajūtu.. :)

Ingrida, nekas īpašs.  

... jā, Ingrīda, ''pūcēm'' naktīs, lasot dzeju ( dvēseles dzeju ) ir tik neizsakāmi grūti piespiest savu dvēseli klusēt...
Fantastisks komentārs!

... un dzeja - taalais_sakura, kā vienmēr (kā toreiz) tik paņemoši dziļa, paldies!

Šovakar man...

...padalos arī ar jums

.... es pēdējās dienās, kopš man tika piešķirta 2.Dzīve, izvairos no sentimenta, no tā, kas plosa mani joprojām. Tās rindiņas, kuras pārkopēju, man- trāpījums precīzs!!.. es nevēlos, ne tuvu!!, ka viss notiek tā, kā nu notiek, katram savs lepnums, sava iespītēšanās..... bet tad, kad karājies virs "NEBŪT", tad saproti, ka viss tas, ko mēs izspēlējam dzīvē savā, ka viss tas, kur kkāds pārprasts pašlepnums vai vēl nez kas tur- ir vērts- nekā!!!.... jo- rītdienas var arī nebūt..

Tu atvaino, lūdzu!!; dienā- tad es turos braši; kad nakts- tā vnk parauj vaļā to, ko par varītēm centies sevī apspiest... Ir draudīgi būt pēc savas būtības "pūcei", jo tad dvēseli savu- nenoslēpsi vairs- pat pati sev- nē..

Paldies,Ingrīda!

Tu zini?? Ja izlasot dzeju, es mirkli vnk sēžu.. un tad- lasu reizi otro, lai saprastu pati, kas tieši mani uz mirkli paralizēja... tad tā ir- DZEJA!! .. kā jau reiz teicu: rīmes, lai cik veiksmīgi, uzjautrinoši, utt. un tjpr. sarīmētas, ir un paliek- rīmes. Bet DZEJĀ ir kas dvēselisks, ļoti; un, pat gribot uztaustīt, pateikt ko tieši, tas nav iespējams!! Jo tā ir- Dzeja!! Kas runā ar Dvēseli savā, dvēseļu valodā..

un neviens nejautā kā var
dilt nebijusi mīlestība
bet var
dilst
tu skaties kā ar katru dienu
pazīstamais kļūst svešāks

Paldies Tev, Dzejniek!! Par to, ka liki man piestāt, sevī.... kaut uz mirkli....

Strada tikpat produktivi...atraitnis.

Kā vienmēr -- labi

kuros datumos tev pensiju maksa ko...augosa menesi