Pirms pusst. pabeidzu lasīt grāmatu. Ne jau tas kāds ārkārtējs notik., vai kas- nē!! Bet man, personīgi, ārkārtējs ir tas, ka to, ko izlasīju šajā grāmatā, no tās to gaidīju vismazāk. Nē, pat neizlasīju, man vnk iebelza kā ar mietu pa pieri. Lietas, kuras jau saprotam- it kā- tāpat, bet- nu tad nāk tas belziens, kad zvaigznītes gar acīm un sajūti ar katru sava ķermeņa šūnu, ka tas ir tieši tā..
Mēs varam noplivināt savas dienas, gadus. Mēs varam atdoties vienam, otram, vēl kādam... Un- ak!!- cik šī atdošanās ir salda!! Un cik viņš bija foršs, nu vsm tai brīdī, lai nākamajā jau būtu jāpiedomā, ko tad īsti mēs tur sadarījām... Bet- nu kkā jau jāiekrāso sava sievietes dzīve, vai ne?? Neesam taču tikai mammas, meitas vai labas darba darītājas, ok- ne sliktas naudas pelnītājas- precīzāk.
Un tad, visnegaidītākajā tavas dzīves brīdī, nāk cilvēks, kuru, pati sev to neatzīstot, jo īstenībā jau nemaz viņu tā, līdz galam, nepazīsti /vai tad vsp kādu, sevi, tai sk.- var iepazīt līdz galam?!/, esi gaidījusi sen, paņem tevi pēc rokas un pasaka vienkāršus vārdus:
- Nāc, mana mīļā, laiks braukt mājās.
Un tu, iepējams, visnepieradināmākais cilvēks pasaulē, satver šo roku un bez ierunām- seko. Jo visu laiku jau esi gaidījusi tieši to.
/jā, jā!!! grāmata!!! bet kāpēc tad vsp lasām, kāpēc, kaut pa reizei, noskatāmies kādu filmu?? Tāpēc, ka mums tiek atgādināts, pateikts kkas, vrb- visnozīmīgākais tajā brīdī un vsp!! ../ ..
Atslegas vārdi: vest mājās0
Jā, Ingridiņ, ..it kā nekas, ko nezinām...bet, ak vai, cik bieži vajadzīgajos brīžos aizmirstas...
Tie zīmīgie vārdi, ko uzrakstīji..Jā, arī tie ir zināmi ..bet tik grūti to tā izdarīt ..māc bailes, šaubas...!!...tad atkal atceros tos trīs soļus..."palikt uz vietas, paiet soli pretī, pakāpties soli atpakaļ.." ..
Paldies Tev , Ingrīda!
Neesmu neko lasījusi no viņas daiļrades. Savs iespaids ir radies no filmām. Līdzīgs , kā Tev...nedaudz par saldu. Man ir tik daudz grāmatas jāizlasa....wīs autores darbi nav lasīto grāmatu sarakstā.
Man ļoti, Alise, patīk pēd.teikums, ko esi uzrakstījusi:
"....laikam jau viss labais nāk negaidot, jo, kad iespringstam, gaidām...kaut kā viss notiek pavisam savādāk!"
Tu atvaino, ka to izcēlu, bet- man tas, ko Tu uzrakstīji, šķiet ļoti būtisks!! Tas ir tas, ko jāiemācās saprast, tas, kā vajadzētu domāt, just, dzīvot..
Grāmatā, kuru esmu šeit pieminējusi it kā tikai tā, garāmejot, jo stāsts jau nebija būtībā par grāmatu, stāsts bija par domām/sajūtām, ko tā parāva vaļā, ir tādi zīmīgi vārdi:
"/../ Viņa necenšas vīrieti piesiet un padarīt par savu privatīpašumu. Viņa zina, ka vislabakais veids, kā piesaistīt pie sevis cilvēku, ko mīli, ir ļaut viņam iet... Sievietēm ir vajadzīgs ilgs laiks, lai nonāktu pie tāda slēdziena."
... arī- it kā nekā tāda, ko nezinām, vai ne?? Bet- cik protam no tā, nu tā, pavisam reāli?? ..
Jā, Aļowa /19:47/, zinu, ka nepateicu.
Pati jau biju mzl aizspriedumaina pret šo grām., to līdzņemot. Vnk, kad dodos no mājām prom, paņemu visu un tik daudz, cik iespējams, ko lasīt. Tā nu, cita starpā, iegadījās arī
R.Pilčeres "Negaidīts pavērsiens".
Neesmu pēc viņas romāniem uzņemto mīlas filmu apjūsmotāja. To ietekmē laikam nedaudz skeptiska biju arī pret līdzpaņemto grāmatu.
Bet, man pašai par izbrīnu, grāmata patiešam ir laba!! Nekā no salkanuma. Gluži pretēji!!
Paldies, Ingridiņ, ka padalījies ar savām emocijām...sajūtām!!
Tik vienkārši, tik silti..."Nāc, mana mīļā, laiks braukt mājās!!!"....laikam jau viss labais nāk negaidot, jo, kad iespringstam, gaidām...kaut kā viss notiek pavisam savādāk!
Ingrīda..stāsts sākās ar grāmatu...bet Tu tā arī nepateici, kas tā ir par grāmatu..kas Tevī tādas emocijas raisīja?
un vsp- es tikko savam Puikiņam skaipā pateicu, ka Viņam, Māsai, viņu mīļajiem Draugiem, bez kuriem nu nekādi!!, manai foršajai Mammai jānāk dzīvot šeit!! Gan jau es arī kādu mīļbumbulīti sameklēšu, ne tikai sev, bet savai Mammiņai arī, nu lūk: un tad mēs visi sacelsim te baltas, smukas mājas, vienos stiklos, un braukāsim smukās mašīnās un, kas zina??, vēl sāksim audzēt arī trušus, vai vēl ko tādu... un dzīvosim ilgi un laimīgi!!!! oki!!
Es Tev un vsp- visiem jaukajiem Cilvēkiem te- labāk parādīšu, cik smuki izskatās, kad nāk virsū negaiss, tad, kad debesis draudīgas, bet, lielākoties, visas mājas te baltas, pa retai- kāda dzeltena vai oranža... ja kas- manā Vācijas kartē, kas nemaz nav tik veca, katrā ziņā- daudz reižu jaunāka par mani- šīs vietas, kur atrodos, nemaz vēl nav!! Netā jau, protams, pirms atdevos, sameklēju... Latvijas mērogiem- smuka mazpilsēta, šejienes- neliels ciems; bet- ja tā pirmsākumi, nu vecās mājas ir tikai mazs bariņš, tad turpinājums- tās gaišās, ar lielajiem logiem, nu vsp- Saulītei pavērtās: daudz daudz daudz.. un tiek celtas vēl klāt.. tgd rakstu, un pa logu redzu, ka, neskatoties uz negaisu /jā, zibina jau, bet neuzspēju nevienu zibeni noķert!! /, ārā strādā 2 ceļamkrāni, top vēl 2 jaunbūves tepat.. un- atkal baltas!!!! :))
/nekritizēt tikai, lūdzu, manu fočīt-prasmi!! ; man patīk visi noķertie momentiņi, un viss!! kaut- bez zibeņiem, jo nav jau laika arī vairāk šobrīd... uhhh .. / ..
.... un vējš nav manu karodziņu norāvis- plivinās!!
:D .. man jau, Robčik, vnm patīk, kā Tu proti mani sasmīdināt :D :D izklausās jau jautri!! nu ja- nav tur ko daudz čakarēties: patuvojas, satuvojas, ietuvojas/ietauvojas.... un tad: "Kādā vārdiņā Jūs, lūdzu godāt??" ..
man ar patik...vispirms tuvi...pec tam pazistami
Uzreiz pasaku- uz stulbiem komentāriem pat necentīšos atbildēt. Tas, ko tikko uzrakstīju, ir rakstīts no sirds. Rakstīju tāpēc, ka nespēju neuzrakstīt.
Lai izdevusies mums diena!!
Lai vakarā varam pateikt par to vnk: paldies!!