Tajā dienā, skatoties uz dāvināto, lāsmaino divkrāsu rozi, Viņai gribējās sev uzsist pa plecu un pateikt: “Malacis, meitene!”. Protams, Viņa to neizdarīja, jo Viņas meitenes būtība jau kā sen karājās kaut kur starp zemi un debesīm, paradīzi un elli, vai vienkārši piederēja kādai citai djevkai, jaunākai vai vecākai par Viņu.
       Savā ideju, deju un eju pasaulē Viņa vizinājās mājup gar (pus)salušām pļavām, kas līdzinājās sakaltušam un neizteiktam pleķim. Sakaltuša tukšuma. Šajā gleznā violeti pelēkie, uzblīdušie mākoņi radīja kustību vēja pavadībā. Nekas cits.
    Sastājušies rindās, kailie, žuburaini radījumi, it kā, saucot Viņu caur saviem čukstiem, lūdza izvēlēties kādu no tiem. Viņa izvēlējās (pus)salauzto soliņu, kas, jau, pirms atnākšanas bija (pus)salauzts.
        Viņa varēja uzsēsties uz kāda žuburaina zara un aizdegt savu smēķi, miera pīpi, cigareti, un pašā bez-lapotņu kailumā kūkot par dzīvi. Viņa būtu dzeguze, kas, tur, malā vērotu "autostrādes lielceļus" Latvijas variācijā, un, ikreiz, iekūkotos par un uz katru garāmbraucēju un garāmgājēju, skaitītu viņu monētas, sīknaudu un kapeikas, nepaliekot bagātāka. Pluss un mīnuss ir tajā, ka tagad nav pavasaris, un, kā zināms, dzeguzes nekūko šajā nepatstāvīgi mainīgajā laika posmā.
Un tomēr…Viņa izvēlējās (pus)salauzto soliņu, jo, ja būtu jāizvēlas kailie radījumi vai (pus)salauztais radījums… hmm, tā, Viņasprāt, skaitītos slepkavība?!
Viņa to noteikti nevēlējās. Viņa sēdēja uz soliņa, kas jau bija noslepkavots no cita rokas un pīpēja, nerimdamās atrast mieru lēni gaistošajos dūmos. Viņai nevajadzēja būt dzeguzei un kūkot tukšumā.
        Viņa varēja izvēlēties stāvēt starp koku rindām; tīksmināties par aizsalušajām peļķēm un apslāpēt tās gaudošās runas savā prātā ar Polārzvaigzni priekšgalā, kas pavērās tieši Viņai pretī.
       Viņai nekas cits neatlika, kā sekot tai, lai kaut kādā veidā aizmirstos…