...Ja spētu, ja varētu... atļautos atslābt. Nav sabiedrotā...
Bezjēdzīgā cilvēku atbildība, kurai nav atbildīgās atbildības vērtības.
Piesmakušās sejas, noņemot liekulīgos, gadu ilgos, līmētos, maskētos savus, jau saplaisājušos karnevāla atribūtus.
Rakstīti un apspriesti likumi un parādi, kas ar ūdeni, neskaitāmas reizes šļākti sejā. Minēti vainojumi un meli, minēti glancēti nagi un glaimīgās sarkanās lūpas.
-Kur šeit kāds vainojams? Kur kāds šeit smaržo pēc rozmarīna, lavandas vai vēl kāda aromātiskā savienojuma, kas liek kailuma intimitātei atslābt? Kur šeit jūtams kāds pieskāriens?
-Vai nav par daudz Tev izvirzīt šo apsūdzību?
-Nē! Nav!
Tu vēl joprojām liec citēt man šo nodevīgo "naivo un mazo meiteni".
"Pasniedz man vīna glāzi!", caurstrāvotu ironiju es Tev pavelēju, "Pati spēšu piepildīt to ar sarkano bollino".
Nav jūtams saldums, kā vīnā, kas pārņem mani. Aizslēgt durvis. Atstāt atslēgas kā pamestas un nevajadzīgas. Tikai es un četras sienas, nē, vairāk. Es neieskaitīju parējās telpas.
Tātad apsūdzības nav nekas nozīmīgs man kā personai.
Sarkanas lūpas, kas glaimo vīnam.
Sarkani nagi, kas glaimo vīna glāzei.
Nevainīga sarkanā krāsa un tās aromāts.
Grāmata sarkanos vākos. Tā jau izlasīta.
-Un tagad parādi man, kas ir Tava apsūdzība?! Caururbjošais skatiens, kas tam vainas? Zaļi neizteiksmīgs tonis. Pēkšņi noraidošs, nē, samulsis skatiens, kas nav Tev raksturīgs. Aizvērtām acīm es Tev jautāju Tavas apsūdzības.
Klusums
"Es sēdēju tur un lasīju par kādu apsūdzību, par (ne)vainojamiem apstākļiem un sakritībām.It kā likumsakarīgi.Apsūdzības kā nederīga "manta". un Tu liec man to atklāt? Apsūdzība kā nevajadzīga kā iemesls lepoties ar sevi, ar savu kārtējo izstrādāto "velnišķo" rīcības plānu.Manas apsūdzības nav salīdzināmas ar Tavām, bet Tu man pārmet un apsūdzi, ka man tādas ir? Es klusu Tev atbildu: Man nav izvirzīta apsūdzība.
Neviena."
Atslegas vārdi: doma23287, Dzīve38617, literatura266, pārdomas691, miniatūra0
tas bijis tik sen...sentiments...kad plūst līnijas neskaidras...neizdzīvoti sapņi...kurus neviens pat nenojauš...slīkst...un žēl ir to...bet roka nestiepjas, lai ko glābtu...jo...tam nav jēgas...tikai lūpukrāsa..aveņu tonī...kas galīgi neiederas kompozīcijā...ir...vismīļākā.
...no visa piedāvātā atteikšos...bet no savām avenēm...nē!
... vai ir vajadzīga apsūdzība, tekstā baigi konkrētā?? Domāju, ka nē. Jo- lielākie apsūdzētāji jau sev- vienalga!- esam paši... un tad, kad saproti: TO parādu man nenolīdzināt vairs- mūžam!!; tad ķeros pie kkā traki maza, pie vismazākā, ko vsm spēju, brīdī šajā, radot sev vsm ilūziju, ka- kko jau daru... es nedrīkstu rakstīt vairāk, jo tad- uzrakstīšu par daudz.
... Tevis uzrakstītais- parauj vaļā- ko citu... kad ir diena, kad celies, lai cik tas grūti brīžam, kad sakop sevi, daudzmaz... un- vnk izej/izbrauc, gabaliņu tālāk no sevis, gabaliņu vairāk- sevī.. kad priecājies, ka izdevās nopirkt vsm kcik sexīgu peldkostīmu /ja godīgi- man panāca pretī, palīdzot sakombinēt no 2-iem, vienu; uz cenu gan mzl iekritu, bet- kas ir pāris eiro, pret to, kas piedeva prieku dienai?!/.. kad veļasmašīna uzvedās nepieklājīgi.. bet tomēr- apgājies bez plūdiem, kad... kad nezini, kā atnāks rīts, kurš atnāks, protams!, tad- tad vnk gribēt aizmigt, un- tikai... un cerēt- ar rītdienu, tad...
... bet burciņā ķirši, ko salasīju!! .. tumši sarkani ķirši. Vēl viens atgādinājums?? Vēl viens pieklauvējiens manai Vainas un Parāda sajūtai?? Vrb. Un- lai.. ar rītdienu, tad...
Aturesos ar komentaru.
lauķi pameti?