Sveiks! Esmu kaķēns vārdā Fēlikss, šādu vārdu man iedeva mans cilvēks. Šis būs stāsts par mani un manu ģimeni. Mēs kopā māmiņai piedzimām pieci- māsiņa un 4 brālīši. Dzīvojām kādas vecas un nodegušas mājas otrajā stāvā. Ik dienu mēs gaidījām māmiņu mājās pārnākam no medībām. Ja medībās neko nesanāca noķert, māmiņa devās palūgt cilvēkam ko ēdamu. Tas nebija māmiņas cilvēks un viņš par mums nezināja, bet viņš mēdza māmiņai palīdzēt. Tomēr labāk par desas gabalu vai kādu zivtiņu mums garšoja māmiņas pieniņš. Pēc maltītes māmiņa mūs visus mīļi samīļoja un apmazgāja, kā nekā pēc ēšanas mutei esot jābūt tīrai, tā mamma saka.
Tad, kādu dienu, mūs pamanīja cilvēks, kas smaržoja pēc dūmiem un koka. Uh, kas tas bija par izbrīnu un izbīli, kad cilvēks nāca mums klāt, bet māmiņa mūs mierināja, sakot ka tas ir mūsu cilvēks, viņš palīdzēs par mums rūpēties. Nesaprotot, ko māmiņa ar to grib teikt, mēs sākām runāt pretī. Kā mums var būt savs cilvēks, ja mums jau ir māmiņa. Māmiņa tik noteica: "Tas kas tevi pabaro, dod pajumti un sitlu vietiņu, tas ir tavs cilvēks". Tā viena diena nomainīja citu, mēs augām ar vien lielāki, līdz kādu dienu sākām paši stāvēt uz savām mazajām un trauslajām ķepiņām. Tad tik sākās mūsu palaidnīgās rotaļas pa nodegušo māju un māsiņas kaitināšana. Bet šīs dienas ātri beidzās, jo atnāca cits cilvēks. Viņš smaržoja pēc kā ļoti garda. Pirms viņš ieradās mēs dzirdējām kā mazs cilvēks runā par šašļiku un Jāņiem.Žēl, ka mēs neredzējām ne to šašļiku, ne Jāņus, lai kas arī tie būtu. Lai nu kā, šis cilvēks paņēma tikai mani vien un aiznesa uz savām mājām. Tur man bija pašam sava gultiņa, ēdamtrauciņš un  daudz kas cits, kā jau māmiņa teica. Māsiņa ar brāļiem palika lejā, pie māmiņas.

TURPINĀJUMS SEKOS.

Zīmējums: Santagora
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva