.. kuras bija runājusi Zuzanna, kad viņi ieslodzīti gulēja kopā:
Es nezinu, kas es esmu.
Es nezinu, no kurienes nāku.
Es nezinu, kurp es eju.
Brīnos, ka esmu tik priecīgs...
(320.lpp.)
Grāmata, kuru, kā jau visas labās grāmatas, izstāstīt nevar. Latviešu valodā izdota 2002., es izlasīju tagad. Autora vārds jau komentārus neprasa.
Atslegas vārdi: nozaudētā atslēdziņa2
Visērtāk jau savu aprobežotību (atvainojos!), savu nespēju tikt galā ar savu dzīvi, piespēlēt citiem. Un tāpēc - atkārtošos - man ir sarakstes draugs te, kurš savos jaunajos 70+ sprēgāt sprēgā; man ir Draugs reālajā pasaulē, kurš pārcietis daudz ko, bet - vai esmu no viņa dzirdējusi kaut vienu vienīgu iežēlinošu vārdu? Nē! Arī tad, kad tonna smagumu uzguluši pašam, cenšas sapurināt, uzmundrināt mani!! Un tie ir CILVĒKI, kurus neiespējami nemīlēt un necienīt.
Bet ir jau arī cita suga - kas skaita, ciparo gadus, un rezumē izdara košus! Lai visiem viņiem veicas!!!
Kā jau esmu sapratusi sen : nejaušībās nav nejaušību. Tieši šodien noklausījos interviju ar Gati Caunīti, un... ziniet? tik sīku sajutu savu nevarēšanu un padošanos, brīžam...
(viens kungs izteicās, ka es uzspiežot savus uzskatus... ak D.! - vai domājošam cilvēkam vsp kaut ko var uzspiest?! Jā, mani aizvainoja viņa teiktais..VAI CILVĒKAM, KURŠ DOMĀ, VĒTĪ, ANALIZĒ VSP KKO VAR UZSPIEST??!!.. NĒ! 100 X NĒ!!)