agrak meginaju pasiznicinaties, metoties zem masinam, vilcieniem, meginot pakarties, nosauties ar gazes pistoli, pat aplejos ar benzinu, bet mana kljuda, ka gribeju to darit publiski. Esmu ari griezis venas, meginajis noindeties. Varbut, ja butu dzivojis viens un neviens manam gaitam nesekotu lidzi drosi vien butu ari kaut kas no ta visa izdevies, jo pat ar gazes trubas meginasanu uzspridzinaties, man nekas neizdevas, kaut par mata tiesu paliku dzivs, bet tagad jau visus sos gadus kops dzivoju viens, man nav vairs velesanas meginat ko tadu darit, bet esmu sapratis, ka esmu kluvis atkarigs no alkohola. Ne dienu bez ta jau desmit gadus un nu esmu tikai tagad sapratis, ka esmu atkarigs, jo jau otro reizi likas, ka nomirsu un, ka es iedzeru, atkal ir labi.
Soreiz par mata tiesu. Man truka nedaudz, lai atvaditos, jo cels bija loti gars un loti nogurdinaja, bet nemitigie murgi, neizgulesanas nu sak likties, ka tas viss del ta, ka esmu atkarigs, bet ko lidz meginu nedzert, ka esmu skaidra klustu apatisks, man pat nav estgribas, mani nekas vairs neinterese... iedzeru antidepresantus, pagulu, bet man tas nepalidz ilgterminja. Un tagad vel problemas ar atminju, jo viendien pamodos svesa viesnica, svesa numura ar nepazistamiem cilvekiem, kuri mani pazina, bet es nesapratu no kurienes, jo visu, ko vini stastija es nespeju uztvert un izanalizet, un jutos tik iztuksots, aizmirsts, pamests un nesaprasts, ka ari vispar nebiju spejigs orienteties kas un kur esmu... varbut kadam bijis lidzigi? Vai tas atkartosies?