Labvakar!

    Šovakar pamācīju vienu jauku puisīti, ar kuru iesākām darboties jau augustā.

    Un tad, kad puikiņš, esot tētim aiz muguras, ienāca pie manis ar palielu rozīšu pušķi (gribu nosaukt krāsu, bet nezinu, kā īsti.. tumši rozā?, laikam tā..) un tētis pasniedza gardu kūciņu kastītē.. tad, jā, pat apmulsu.. tas - manas profesijas pagājušajos svētkos..

    Laiks tāds šobrīd, kad tā puķīte (un - nav svarīgi! - viena vai daudzākas) kļūst aizvien retāks iepriecinājums.

    Ko vēlējos ar to pateikt? Ka nevajag jau tur nez ko, man pat galīgi nepatiktos kkādas īpašas dāvanas saņemt (kaut labi zinu, ka ir skolas, kur tā bezmaz norma), bet tas - kaut maza puķīte vai vismazākā šokolādīte, vai bērna uzzīmēta kartīte, sajūtot, ka tiec tomēr novērtēta, tas reizēm nozīmē vairāk kā daudz. Lai spētu ar smaidu un labvēlību tālāk, neskatoties uz visvisādiem absurdiem..

    Nav jau runa tikai par manu profesiju, es runāju par to, kā vispār tas notiekas. Man pašai, ja sajūtu ko jauku attieksmē pret sevi (nav svarīgi - pie zobārsta vai kur), prasās to mīļpuķīti vai svecīti aiznest, lai cik nevērtīga tā naudas izteiksmē. Jā, tas ir tāds - silts un patiess novērtējums, tam, ko dari tu, vai tam, ko dara kāds cits..