Atslegas vārdi: doma23287
Sākumā ticu. Pēc tam vados no pieredzes ar konkrēto cilvēku - ticu, ja nav pierādījies, ka nevar ticēt.
Cenšos ticēt,bet vienmēr izdomāju papildus variantu,ko darīt ja cilvēks neturēs solījumu.
Censhos..
Solīto trīs gadus gaidot ...
ticu liidz pēdējam un tad vēl drusciņ, vēl drusciņ ... kamēr āķis pilns un lūzst, tad atpaka'l ce'la nav ...
Kā teica dižais rakstnieks - cerība mirst pēdējā!
..Iepazīstot cilvēku jau saproti, kuram var ticēt, kuram nē..
Es ticu tikai Augstākajam dzīves skolotājam - Dievam. Solījums- tas ir tikai tāds aizbildinājums acu un prāta apmānīšanai.:
-Es tev apsolu, ka atdošu naudu rīt.( tā pagāja mēneši gadi, bet...)
-Godavārds, apsolu, ka man citas nav( bet tai citai atkal to pašu saka)
-Apsolu, ka vairāk nepīpēšu ( un mazāk arī -ne)
Visiem ticu–pats pļāpa
Berniba ticeju.Tagad,sola daudz,bet kautkur viss izskab.
Neticu gan.
Kad nomaini `solīt` pret `padomāšu rīt`,
tad arī maks vairs neuztraucas
uz visu banku vairs nav jāiet..
tik vēro, ko žurka darīs!
Ja man sola,tad arī izdara.
Solījumos ieklausos, taču - skatos vairāk gan uz darbiem..
Bet ausīs krīt ..
Jā ticu, lai gan esmu vairrākkārt vīlusies, bet...ticu..esmu mūžīgā optimiste