.kur laikam aste?   

Tos var saglabàt atminàs,nekur tie nepazûd.

Atmiņas izplēnē kā migla,,kamēr spēj atcerēties tikmēr tie nezūd,

Jā,lilija,,laikam vajag asti,tad būs kur pieķerties,lai neaizmuk,,laiks skrien ka ne panākt ne noķert,,
Skastie mirkļi kadreiz zūd,,

Dzīvojam mēs. Mirkļi, vai tas kā spējam tos noturēt, veido mūss. Tie nedzīvo, nesteidzās, nepazūd....

Bet pienāk jaunais runčuks un saka: “Veči, čau!
Man nav, kas jums reiz bija, bet ir kas jums vairs nav.”