Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.
Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdami. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:
— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?
Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:
— Būs, kad es tajā uzrāpšos!
Sandi,domāju,ka cilvēks kļūdās salikdams kopā augu ar dzīvnieku tikai tapēc,ka viņiem ir vienam - adatas,otram - dzeloņi.Būtībā cilvēks smejas par sevi - ironija.
Atslegas vārdi: Dzīve38606
Optimismam , ja tas paralēli nedraudzējas ar prātu , gadījumā konkrētajā - draud nosalšana ķiršu kokā , savu ķirsīti - tā arī nesagaidot ...
Un,kad paliks vien šļūciens līdz ķiršogai,pielidos tas pats negantais zvirrrrrbulēns un nocels ogu paša deguna galā...tā būs-varu derēt Kāds tur vairs optimisms
Citadi nemaz dzivot nav nozimes.
un vispār, kļūdīties tas ir tik cilvēciski.... padomāja ezītis kāpjot nost no kaktusa.......
Labs . Tas stāsts par vardēm krējumā smaidu neraisa, šis labs .
Gliemezis izgàjis uz mérktiecibu !
Pec aukstas ziemas vienmer nak pasilts pavasaris,,
Tāpat ka pec vetras ir miera periods
...gliemezis malacis-reālists...gads paies līdz viņš uzrāpsies
Un,ja nu kādam strazdam vasarā tas izkrīt no knābja?Var jau kādu sezonu arī noriskēt un nekāpt Vēl lielāks optimists
Laikam jau ja ne sevis, tad jadzivo citu del
Varbūt, man vēl viens pa pusei atradīsies!