....tas būtu tikai teātris, kur skatītāju paliktu arvien mazāk.....

Nikita, dzēs vienreiz to feju ārā- "Nikitai mēnešreizes"- normāls uzbrauciens/

Jā,Nikita,ļoti viedi sacīts.......tā arī dzīvoju!Vienmēr smaidu,lai vai kā.......

Ir maksla būt adekvatam katrā situācija- ja vajag ārdīties- tad arī ārdīties, ja vajag smaidīt, tad smaidīt. Bet sāpēs smaidīt- tā ir muļķība, jo pienaks reize, kad vairs nevarēsi, būs pārak slikti, un tad neviens neticēs tam, ka tev vajag palīdzību- tev taks vienmēr viss bijis okey, vienmēr smaidīji.

Jā , izārdīties varēs , kad neviens to neredzēs - nav ko ienaidniekiem prieku sagādāt , piedevām tas bojā "imdžu" .

Māksla ir klusēt un nerunāt........un ceļot tālāk.

Tas no cilvēka atkarīgs, cits noklusēs un neko neteiks, cits pa visu pasauli izkliegsies

...Nikita ..labi sadevi..Cadam......sāpi sevī turēt arī nevajadzētu,bet..atrast kādu līdzjūtīgu,uzticības vērtu plecu uz kura izraudāties

Ar laiku ejot "caur ērkšķiem" iemācamies smaidīt caur asarām/smaidīt kad pilna/asiņo sirds, kad mērs pilns u.tml.......to var saukt arī par mākslu/dzīves teātri u.c.

skaisti vārdi ,bet dzīvē nau tik vienkārši ,ir tai sāpītei jāizsāp ,viņa ir jāizraud ,jāatīra dvēselīte ,un tadjau var smaidīt ...

  Man liekas, ka ārdīties arī ir māksla! Paceltu galvu, asarām acīs smaidīt tā, ka lai neviens to neredz.