spēj i pirmais, i otrais.... tikai otrajam jāmācās vēl piedot.... to kaut kad iemācās visi, a ja neiemācās, tad nomirst nepiedevuši ..../diez, kāds viņiem no tā labums?/

Ja ir smadzenes,tad spēj piedot,ja galviņā tikai matu saknes,tad dzīvi vada beznosacījuma refleksi.

Kurš piedošanu ir izpelnījies, tam piedod, bet kurš nē, tam nē - tāda lūk starpība, starp piedotājiem

Tāpēc jau , ka nevar zināt - kāpēc ..., piedošana vienmēr nāk no sirds , kura savās darbībās ignorē prātu un ir neprognozējama ...

tas saistits apzinas brivibu un piederibu gara gara aristokrātijai

tāpēc ka nav izaudzis līdz piedošanai. to iemācās dzīvojot..tikai kurā laikā katrs. Citam visa dzīve par maz, lai to izdarītu.

tāpēc, ka viens pieņem otra cilvēka idiotismus, bet otrs nē... Liekas tas varētu būt saistīts ar izglītotības pakāpi. Brīnums ir tāds, jo izglītotāki cilvēki, jo vairāk viņi meklē vainu sevī nevis otrā. Taču reti gadās, kad izglītots cilvēks ir kopā ar pilnīgu idiotu, jo tad laikam izglītotais ir baigi nogribējies, vai nu maza pašvērtība. Jābūt ir ļoti līdzīgiem domāšanā... tāpēc jau ir vērts pieņemt vienu reliģiju... lai līdz vērtīgi varētu vienam otru čakarēt.

Nevajag darīt tā , lai būtu jālūdz piedošana !

Smadzeņu trūkums, iespējams nekad nav figurējušas!  Tādam pašam jāpiedod,lai nemokās komplekos !

Esmu dzirdējusi tādu teicienu, ka mīlestību var izmērīt ar piedošanu! :)

Tā jau saka dažreiz, ka nevar piedot, nespēj ... bet dzīves izskaņā arī šie cilvēki piedod...jo citādi tas smagums spiežot dvēselīti.
Manuprāt mīlestība piedod visvairāk.

Hmmm ... varbūt tāpēc , ka vienam cilvēkam deguns garš - bet otram ne visai .... visi tač nevar būt vienādi .

ista milestiba spej piedot,bet aizrausanas ne

Tādēļ,ka piedot ir jāiemācās.

Skatoties kas jāpiedot,ir tādas lietas kas pat mīlestības vārdā nav piedodamas,liekulība ir virna no tām.

  Tādēļ ,ka tas otrs nav saprartis-ar akmeni staigāt ir apgrūtinoši,no tā jaatbrīvojas.........

Piedosana jau nu gan nav nekāda panaceja vai visu problēmu risinajumu risinajums- ja būtu tik vienkārsi- nebūtu slikti, bet.... Jau ne vienreiz vien esmu rakstījusi- piedošana- pie- došana- atdošana atpakaļ, to , ko saņemi un vel klāt pielikšana - no sevis, pilnīgai laimei un sirdsmieram.... Vai to vajag?Tas jau neatrisinās problēmas būtību- pāridarījums vienalga paliks. Daudz efektīvāk, lai ietu tālāk no kādas situācijas, nevis kā te rakstīja- rakātos pagātnē, ir - izprast, kādēļ cilveks kaut ko tādu darīja... un pēc tam- pieņemt vai nepieņemt to motivāciju. Un te katram ir tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, vajadzībām, uzskatiem, ērtumiem, aktualitātēm...Piedošana nav tas mērs, ar  kuru vajadzētu dalīties pa labi pa kreisi, jo tas norāda tikai to, cik viens cilvēks pakāpjas augstāk pār otru, un tad jau nav vairs patiesuma, bet atkal spēles- redzi , cik es esmu labaks par tevi, jo piedodu to , ka darīji man pāri.  

Tāpēc, ka cilvēki ir ļoti dažādi    
Un spēja piedot ir ļoti individuāla lieta, atkarīgs jau ir arī tas, ko tieši piedot
Un viens ir emocionālāks, otrs mazāk emocionāls. Un tieši tāpat ar piedošanu - viens spēj, otrs nē
bet uz jautājumu, kāpēc viens spēj, bet otrs nē - uz to pat zinātnieki nevar atbildēt  
Tā tas pasaulē vienkārši ir iekārtots