Tie slepenie faili , kas dvēseles seifā slēgti , tiek reti kuram rādīti ..., daži - nevienam .

Te ar uzticēšanos vien ir par maz, dažreiz mēs vienkārši negribam kādu apgrūtināt, sāpināt vai vienkārši  kaut kur iesaistīt,

Protams,ka kāds ir pametis,atstājis,tad sāpīgi ir par to runāt!...

Jo nav pieejams CV.

dazhreiz taa ir, bet reizeem teema ir tik saapiiga ka tieshaam gribas to aizmirst, bet vienmeer kaads par to atgaadina ;(

Ja saku,ka negribu par kaut ko runāt,tad arī nerunāju.Un ne ar kādām knīpstangām no manis neko neizvilksiet.

100% uzticēties var tikai sev! Ne velti latviešiem ir teiciens- klusēšana "zelts"!

Savs "psihologs" ir vajadzīgs katram,vienalga vai tas ir draugs,vai radinieks,vai specialists.Ir brīži kad viss ir jāizrunā,lai paliktu vieglāk.

Visas tiesbas, un tādā brīdī nevajag meklēt iemeslu ,lai klusētāju iedrošinātu, vai ļaunāk negatavu  piespiestu par to runāt . Problēma jau pastāv visiem  ,ka trūkst ,kam uzticēties ,bet  katrs jau pats arī to agri vai vēlu atrod . šaja brīdī nedrīkst tikkai norādīt uz  sevi-kā es tas labais.

Nē, drīzāk - problēmas nesaukšana vārdā rada iluzoru pārliecību, ka problēmas nav.