Ingrida X. 3. mar 2020. 18:03 Kkā īsti nesapratu Tevis uzrakstīto, Gunar. It īpaši šo: "mazais nekauņa ir izlutināts un nepaklausīgs" + tālāk sekojošais. Tie mazie nekauņas, manuprāt, nerodas paši no sevis!
Pirmk.- kāds tam sakars ar šo, konkrēto ierakstu?
Otrk.- kas tad vainīgs pie tās izlutināšanas un tālāksekojošā? Kā, tai sarežģītajā laikā, kuru piemini Tu, bet kuru neesmu piedzīvojusi es, iespējams kas tāds?
(atvaino- bet ne reti Tavi izteikumi saprotami Tev pašam vien! Kas, kādā sakarā?)
Vasilijs P. 3. mar 2020. 16:12Jēlas zivis...nav koments...
Gunars S. 3. mar 2020. 16:08Neapskaužamā stāvoklī ir māte, kara laikā kļūstot, bez vīra atbalsta. Rūpes kā izdzīvot, par sevi nedomājot...Bet mazais nekauņa ir izlutināts un nepaklausīgs. Dažreiz tiek ārstēts ar bērza (jaunītēm).žagariem. Pēc kārtējām palaidnībām sāk laisties no mājām, kaut kur trepju rūmē pārnakšņojot, kamēr tiek atrasts un milicija atdod mātei, brīdinot to.
Dzēsts profils
3. mar 2020. 15:20
Guna a. 3. mar 2020. 10:23Paldies par sirsnīgo ierakstu , Lilij ..., arī savu Māmiņu - nu vairs tikai kapu kalniņā apciemot varu ...
Ikvienam reiz dzīvē pienāk mirklis , kad nabassaite tiek pārgriezta otrreiz, Mātes silto apskāvienu - liedzot uz mūžu ...
Smeldzošā sāpe pamazām atkāpjas , Māmiņām nepateiktos vārdus - nu domu putni uz aizsauli nes ...
Lietus S. 3. mar 2020. 07:25Mūsējie arī uzrakstīja:
Lietus S. 3. mar 2020. 00:10Atjaunots blogs- pasaules lietus sandaļu jaunumi:
Lietus S. 2. mar 2020. 22:58Augstākā foto klase:
Vasilijs P. 2. mar 2020. 20:23Drīksti informēt Vēstniecību.
Ingrida X. 2. mar 2020. 18:58 Tu izteici vārdos to, ko es piedomāju vai ik dienas.
Ja Mamma būtu vēl te (ja kas- šajā pilsētelē esmu palikusi viena, kopš..), cik ļoti daudz ko es darītu savādāk! Kā samīļotu, kā lutinātu ar saldumiem, kuri manai Mammiņai garšoja ļoti.... Ai, man grūti par to, jo- apzinos, cik reižu labāka meita varēju būt; mani Bērni- mani mīl, atbalsta un saprot, kā es nekad netiku sapratusi savu Mammu....
Lilija L. 2. mar 2020. 18:52Ingrīd, man viņas pietrūkst arī tagad, kaut viņas nav jau kopš 2001.gada..Tētis aizgāja pagājušajā rudenī..tagad skatos bieži vien uz abiem portretā..un saprotu, ka tā kā viņi mīlēja mani, neviens tā nemiīl un nemīlēs.. Vīra mīlestība..bērnu mīlestība..bet tas ir savādāk..citādi..Taču to sāc saprast tikai tad, kad vairs nav blakus ..diemžēl.Un ir kaut kāda nožēla par to, ka reizēm nebija tādas uzmanības no manas puses, kā es tagad to vēlētos..
Gunta L. 2. mar 2020. 18:13Briesmiigi sarezjgjiiti.kaut gan sveces ljoti patii k.
Ingrida X. 2. mar 2020. 18:09 Lilij. Tik patiesi, kā raksti, tas vnk nespēj neuzjundīt manas pers.izjūtas.
Mana Mamma šo realitāti, pēkšņi!!!, pameta pirms gadiem trim. Un Viņas bilde man priekšā vnm. Saka jau, ka tā nevajagot, bet- man vienalga, ko saka, jo man tas foto palīdz, reizēm parunājos ar Viņu, veroties tajā. Kapiņos Viņas nav, jo Viņa ir klātesoša, ne tur, tajā bedrē, bet foto un savos blociņos, kuros izrakstīja dažādas atziņas, dzejoļus.. šis tas arī ielīmēts.. Tie ir mans mantojums. Tie blociņi, ar atziņām, kas tuvas bija Viņai. Un vēl: mana Mammiņa bija perfekcioniste, visā, ko dara; t.sk. žurnālos- "Ievas stāstos", ko lasīja, pēc- iesēja, numeroloģijas secībā. Un tgd, ne reizi vien, pārlasot tos, atrodu Viņas pasvītrojumus, pierakstus blakus.. Un sajūta- Viņa joprojām ir te.. Manas Mammiņas būtību pārmantojuši mani Bērni, un tas, ka tas ir tā, ir miljons!!!!
(dienā, kad Mammiņu pavadījām, pie bēru galda lasīju citātus no Viņas pierakstiem, jo, zinu!, caur tiem Viņa arī bija ar mums..)
Paldies Tev par tik patieso ierakstu!
Vasilijs P. 2. mar 2020. 16:53Jo nav pat reģistrēts
