Kādu dienu esmu es uz mēles
Bet nākošajā jau ārā no šīs spēles
Visur kur eju vēroju naidīgus smīnus
Un apsveru ,ka viss darītais ir viens liels mīnus

Bet, ja reiz esmu sācis tad vairs nebeigšu
Un rītos nedomāšu kuru atkal nobeigšu
Aiz savas muļķības un domas parādīt sevi
Tas viss ir smagi iedragājis manu dzīvi

Pēc lomas un būtības tagad atgādinu kaimiņu Ilzi
Kuru pagalmā puikas saukā par milzi
Kuru nespēj pieņemt pat pārgudrais draugs Saša
Un pat ne viņa mazā māsa Maša

Kurš to būtu domājis, ka viss tā izvērsīsies
Un ,ka tāds jūtu uzplūdums parādīsies
Tas sāk mani palēnām žņaugt
Bet man vienalga ,es eju degunu šņaukt