Redzu, ka krīti ceļos manā priekšā, lai teiktu piedod
Tu gribi mani un no visas sirds vēlies man buču iedot
Varu teikt, ka tavas ilgas pēc manis ir pārlieku lielas
Nezinu, vai tādas tās būtu arī, ja es dzīvotu uz ielas
Tu mani paņem aiz rokas un ved kur tavas acis rāda
Taču es zinu, ka tava sirds ir tikai ļauna velna māja
Kāda tam visam jēga, ja tu manās acīs esi tik sena vēsture
Un tavai zināšanai tas ko tu tagad te lasi nav nekāda vēstule
Bet gan mana mīļā tavas rīcības atstātās pēdas manā galvā
Tavas daudzās asaras, kas tika izlietas manī, kā šķidrā alvā
Tavi smiekli, kas spēja sasmīdināt mani pavisam viegli
Es pats tam neticēju, bet tiešām tie izrādījās tik sasodīti liegi
Es tevi uzskatīju par savu, bet tev galvenais bija iegūt slavu
Kad to pamanīju es jutos kā tikko sadzēries kaut kādu lavu
Tu domāji tikai par sevi un klausīji tik sirdsapziņu savu
Bet mani tu atstāji kaut kādā kretīniskā un nolādētā ēnā
Tāpēc es tevi tagad uzskatu par cilvēku raganas tēlā
Tu manā priekšā tagad lēkā, bet mana dvēsele arī nav nekāda lētā
Tagad tev jādzīvo ar morāli, ka es tevi varu mīlēt, varu nemīlēt
Bet iegaumē to, ka tev mani vairāk neatgūt!