Jauna meldija

15. jan 2010. 11:31


Latvietis es esmu – velns un ducis! –
Skan pie Dzintarjūras mani soļi.
Vai tad es no ķurķa esmu mucis,
Ka zem kājām čirkst man smilts un oļi?

Nē, nāk mana mīļotā pa ceļu,
Dziedādama ļoti skumju dziesmu.
Es tai priekšā alus kausu ceļu,
Lai tās bēdas deg ar zilu liesmu!

Bet skan mīļās smiekli tā kā zvani:
„Vai tad dāmas dzer kā žūpas alu?
To tik dara kurpnieki un gani,
Neņem, tici man, tie labu galu.”

Acu priekšā man sāk peldēt riņķi,
Saliek spārnus manās krūtīs prieki.
Saku es tai: „Konjaku un šķiņķi
Šodien bauda tikai bagātnieki.”

Viņa smej: „Vai sliktāks tu par viņiem,
Visi ceļu brīvībai mēs lauzām?”
Pieradu pie mīļās kumēdiņiem
Es kā zirgs pie pātagas un auzām.

Atslegas vārdi: dzeja18358, daiļrade1

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (3)

linda r. 16. jan 2010. 11:07

Dzēsts profils 15. jan 2010. 14:30

  

Dzēsts profils 15. jan 2010. 11:38

Tavas mīļās kumēdiņos jaukos,
Gudrība zem sniega dziļi slēpta.
Nevajag bēt stulbam muļķa zirgam,
Vajag smieties, izbaudīt un dzīvot.

Bet dzejolis bija skaists, man patika.

Autorizācija

Ienākt