Es tikai vēlreiz pārliecinos, ka beigās būšu viens
Un Tu pat nevari aptvert, cik tas ļoti man sirdi spiež.
Es labāk iešu pastaigāt - ielaist caurvēju izmisumā
Un gan jau tas tiks nogādāts kaut kur visumā.

*
Tieši ar šīm zilbēm es sāku jaunu sākumu
Un saprotu, ka ceļš lejup patiesībā bija zemais starts.
Es laužu ciklus un cilpas, kurās kāros dumjš,
Ir jāattīsta prāts - jāizmanto senais spars.
Melanholiju, sēras es sviežu pie malas,
Jo tā pazaudēšu dienas, kuras veido gadus.
Iedzerot tēju es noslīcinu naida kompromisu,
Es nogalinu savu ego, lai ap prātu kompresi liktu,
Jo tas nav kā dekors.
Man jāveido sevi kā lego.
Es darīšu kaut vai neprotu,
Sevi jārod smaidot.