Manas sajūtas ik dienu kā cilvēki spēj griezties.
Tās mani rauj pie zemes - tālu no gaismas un griestiem,
Kaut svinu es maz, jo sērs man ausīs,
Nejūtu, ka izdarīšu vairāk kā pelēkie ļaudis.
*
Biju, bet vairs neesmu starā kā kājas biksēs.
Realitāte tomēr uzglūn, sāpes - kniksē.
Varbūt izmetu savus dūžus, būdams krupjē,
Bet mani mācīt nav jēgas, kā kliegt kurlam : "Bēdz!"
No aktieriem es vairos, veicot slaloma cienīgu slēpojumu,
Savas domas - netaisos tās slēpt no jums,
Par groteskiem smīniem, kuri liek man saķert pacietību,
Par dzīviem līķiem, kuriem galvenais ir pasviest cīgu,
Par to, ko dari, es ieteiktu Tev pārdomāt dzīvi,
Par mani, kuram jau ir romāns ar vientulību.
Atslegas vārdi: dzeja18356
Romāns ar vientulību- tā ir katra paša personīgā izvēle, ne vairāk.Ja tāds scenārijs nepatīk- tad neviens neliedz sanemties un kaut ko mainīt savā dzīvē...
Kāds tad es esmu, Inta?
Bet ja būsi samākslots un melosi, tad vientulība zudīs . :D
Ja būsi tāds,tad vienmēr būsi vientuļš...
Varbūt tas romāns ar vientulību ir apzināta izvēle , ja tā ir dzejnieka Mūza ?
romāns ar vientulību..tāda ne īpaši interesanta atkarība, kura ar laiku vai , mainoties ārējiem apstākļiem, var pāriet ...
Ja gribas būt vienam, labak draudzēties ar vienpatību, tā nedod vientulības depresīvās izjūtas, bet harmonizē.
Citēšu sava profila informāciju: "Dzejoļi netiek ievietoti hronoloģiskā secībā. Tā kā ievietotie darbi man bieži vien vairs nav aktuāli". Un tāpat, rakstīt pozitīvus pantiņus mani neaizrauj, esmu mēģinājis - man pašam tas nepalīdz.
Smieklīgi - pie velna vientulību. Ja man būtu iespēja, es to neizvēlētos.
Izlasot visus trīs blogus secināju ka rakstītājs atrodas bezsvara stāvoklī ,kā pulksteņa pendele.Bet varbūt pie velna vientulību ,jo dotības uz romāna rakstīšanu ir,tad aizsniedz tos griestus,kas tevi tā nospiež.
Piedāvāju iegādāties grāmatas, kurās ir arī augšējais dzejolis.
Un atkal skaists/varbūt banāls?/teiciens-ROMĀNS ar vientulību.....