Naktis garākas kā visa nedēļa.
Tās lēni, haotiski staigā.
Ļauj tām skriet kā nebēdnim,
kurš kaimiņu dārzu maitā.
Es gribu ieelpot vēlēšanos būt,
Nevis istabas piesmakušo gaisu.
Vēl joprojām glābiņu redzu kā būtni
Kura manu tumši tumšo nakti padarīs gaišu.
Man blakus un manos 4 kambaros Viņai ir vieta.
Viņa ir piesieta
kaut kur, kaut kā, jo citādi Viņa būtu te
ar rudens brīzes cienīgo grāciju, kura izdaiļo kokus.
Es būtu mežs, nelaistu Viņu prom es.