Viņa sēdēja, atspiedusi galvu pret dīvāna atzveltni un lūkojās griestos. Tie likās tik plaši...
Viņa tos salīdzināja ar balto marmoru, kaut gan tie tādi patiesībā nebija, bet nevienam tas arī nebija jāzin.
Viņas, šī rīta, sapītā bize jau mazliet izjukusi. Viņu pārņēma tik naivas sajūtas, kad Viņa to izjauca un sāka pīt no jauna, iepinot smalkās zīda lentītes, koka pērles, istabas gaismēnas un mūziku.
Viņa atkal sajutās dzīva. Viņa spēlēja rotaļas ar gaismēnām. Viņa atsāka dziedāt un dejot. Viņa sajutās tik viegli kā smalkās bantītes un koka pērles...
Ar vienu reizi Viņai nepietika klausīties šo interpretāciju. Tā Viņu atdzīvināja. Ta atdzīvināja visu ap Viņu. Tā bija saruna ar Viņu un mūziku.
Atslegas vārdi: doma23287, muzika30354, filozofija277, cilveks416
vai prāts....meitene sāks aktīvi dejot un nogāzīsies no uzslietajām stallažām
Viņai griesti netraucēs
Tāpēc jau saku ... jāpiesien
Labi, gultu jāierīko otrā stāvā, tuvāk griestiem.
Jap japjap, nedomāju gan.. es zinu, ko Viņa vēlētos
saglabāt šīs sajūtas cik ilgi vien Viņa to spētu
jau pielipa...
... vajadzētu Viņu tur piesiet
izjūtas zināmas...kad saplūsti ... izdzīvo konkrēto melodiju un pavadi ar to visu dienu...:)