Ņujorkas spiegi.

Parasts rīts Ņujorkā. Tālruņa zvans. „Amanda, kur tu esi?”, mana labākā draudzene Sofija man prasīja. „ Mājās.”, es atbildēju. „ Tu uz skolu nemaz netaisies nākt?”, Sofija izbrīnījusies jautāja. „ Ko? Tagad ir tikai…”, es paskatos uz pulksteni, „ …pusē desmit! Es jau skrienu pasaki skolotājai ka es drīz būšu!” Es noliku klausuli un ātri sataisījos uz skolu. Es zināju ka nevajadzēja vakar skatīties to filmu līdz vieniem naktī! „ Mammu, aizved mani līdz skolai!”, es ieskrēju  koridorā un uzsaucu. „ Labi! Tu vakar skatījies to filmu?”, mamma pajautāja. „ Mammu, es steidzos! Vai nevar šo sarunu atlikt uz vēlāku laiku?”, mēs izskrējām pagalmā un iekāpām mašīnā. Apmēram pēc piecām minūtēm es ieskrēju vizuālās mākslas kabinetā, un kā jau vienmēr visi skatījās uz mani tā it kā es būtu kādu noslepkavojusi. Tomēr mēs visi zinām, ka viņi tā skatās tikai tāpēc , ka kāds ir aizgulējies. „ Labrīt, mis Teilore, sēdieties savā vietā.”, saka mana skolotāja Miranda Pārkere. Es apsēdos un uzreiz sekoja iztaujāšana. „ Kāpēc, tu, vakar skatījies to filmu, ja zināji, ka aizgulēsies?”, jautāja Sofija. „ Tāpēc, ka tā filma bija ļoti forša!”, es atteicu, „un izskatās, ka es nebiju vienīgā. Kur ir Eitans?” „ Jau brauc šurp.”, atbild Sofija,   „ Un ko tu viņā esi saskatījusi?” „ Skaistāko puisi pasaulē!”, es atcirtu. „ Kāpēc tu domā, ka viņš gribēs ar tevi satikties? Viņš ir skolotājas bērns.”, jautā Sofija. „ Es nedomāju, bet ceru!”, es saku, „tev jau viegli teikt, jo tev ir puisis.” Runājot par Sofijas puisi, tas ir Čeds- stulbs, iedomīgs tips kurš iet basketbola pulciņā. Klasē ienāk Eitans. Viņš negribētu ar mani satikties, jo es neesmu blondīne ar tievu figūru un zilām acīm. Tā vismaz saka Eimija, klases skaistule. „ Pārker, sēdies savā vietā!”, saka misis Pārkere. „ Ko? Nekāda labrīt?”, Eitans likās pārsteigts. „ Nē!”, atteica misis Pārkere. Kas gan noticis misis Pārkerei? „ Skolotāj, kāpēc jūs uz viņu kliedzat?”, es saņēmu drosmi un pajautāju, „ Viņš ne pie kā nav vainīgs!” „ Skat kas ierunājās!” teica Eimija. „ Eimij, klusu! Un, Amanda, nejaucies manās darīšanās!” uzkliedza misis Pārkere. Eitans apsēdās savā vietā un nezin kāpēc visu atlikušo stundas daļu uz mani skatījās. Pēc  vizuālās mākslas  viņš pienāca pie manis un pateica: „ Paldies, ka mēģināji mani aizstāvēt.” „ Nav par ko!”, es atteicu, „ labi es nu iešu.” Es virzījos uz durvju pusi, kad pēkšņi mani kāds aizturēja: „ Pagaidi!” Es apgriezos ar jautājošu sejas izteiksmi. „ Vai tu šodien esi aizņemta?”, Eitans jautāja. „ Nē.”, es atbildēju, „ Vai vajag palīdzēt?” „ Nē! Es gribēju ar tevi pastaigāties.”, viņš teica, „ Nāksi?” Ko? Es sapņoju. Nevar būt, ka es sarunāju tikšanos ar savu mūža mīlestību. „ Jā labi. Kad?”, es jautāju. „ Pēc stundām!”, viņš atbildēja. „ Labi!”, es pateicu, un aizskrēju pie Sofijas. „ Sofija! Eitans mani uzaicināja pastaigāties!”, es paziņoju. „ Ko? Kad?”, Sofija jautāja, „ Un kāpēc?” „ Pēc vizuālās mākslas viņš pateicās par to, ka es viņu aizstāvēju, un uzaicināja pastaigāties!”, es sajūsmināta pateicu. „ Kad tas būs?”, Sofija vaicāja. „ Uzreiz pēc stundām.”, es atbildēju. „ Tā ir lieliska iespēja.”, viņa teica. „ Kāda iespēja?”, es jautāju. „ Vai tad tu nezini, ka vienmēr pēc parastas pastaigas cilvēki kļūst par draugiem un pēc tam par pāri? Tev tā ir ideāla iespēja!”, viņa teica. „ Es ceru, ka tā arī būs, jo…”, es sāku teikumu, bet tad manu uzmanību pievērsa Eimija, kura nāca manā virzienā. „ Skat kas te ir… mis Teilorīte, kura cer, ka tad kad aizstāvēs skolotājas dēlu varēs ar viņu satikties!”, teica Eimija, „ Un tavai zināšanai Eitans mani uzaicināja uz randiņu.” Ko? Viņa nopietni? Eitanam viņa nepatīk! Nu vismaz es tā domāju. „ Kad tas būs?”, es jautāju. „ Šodien pēc stundām”, viņa teica. Un tajā brīdī es sapratu, ka viņa melo. Nu es viņai parādīšu. „ Es gan iešu uz izpārdošanu.”, es teicu. „ Kādu izpārdošanu?”, viņa jautāja. „ Kurpju izpārdošana mūsu tirdzniecības centrā. Deviņdesmit procentu atlaide.”, es meloju. „ Un es to dzirdu tikai tagad? Šāda iespēja var būt tikai vienreiz mūžā. Es atteikšu Eitanam!”, to sakot viņa aizskrēja.