Mēs visi gandrīz nokavējām stundu, bet par laimi bioloģijas skolotāja nebija ienākusi klasē un mēs apsēdāmies savās vietās. Ja godīgi pārējā dienas daļā man bija tāda sajūta, ka Sofija ir sapratusi to, ka Eitans nemaz nav tik slikts kā viņa domāja. Es ceru, ka tā būs vienmēr. Pēc stundām mēs visi trīs devāmies pie manis uz mājām. „ Tātad, Eitan, kur tavi vecāki aizbrauca?”, es prasīju. „ Uz kaut kādu valsts prezentāciju, kur viņi ir žūrijā.”, viņš atbildēja. „ Dīvaini, mani vecāki teica to pašu.”, mēs ar Sofiju abas reizē pateicām. „ Ko?”, mēs visi iesaucāmies, „ uz kurieni? Uz Losandželosu! Mani vecāki arī!” „ Labi tā nu gan ir pārāk liela sakritība.”, es teicu. „ Mums ir jānoskaidro, kur viņi visi īstenībā ir, jo viena lieta ko es iemācījos no vecākiem ir tā, ka ja visi izmanto vienu iemeslu, tad tur kaut kas nav tīrs.”, teica Sofija. „ Laba doma. Es uzzvanīšu saviem vecākiem un mēģināšu noskaidrot, kas notiek īstenībā.”, teica Eitans. Pēc minūtes telefonā izskanēja viņa mammas balss kura teica: „ Eitan, nav laika paskaidrot dodies uz balto namu Vašingtonā nauda ir tavā somā un paņem līdzi Sofiju un Amandu!” Tad atskanēja avārijas skaņa un telefona signāls pazuda. „ Meitenes, kaut kas nav kārtībā.”, Eitans teica, „ Mums jādodas uz Vašingtonu.” „ Kur mēs dabūsim naudu lidmašīnai?”, es jautāju, bet viņš paņēma somu un izņemot naudu atbildēja, „ Šo naudu? Labi dodamies uz lidostu. Labi, ka tas nav tālu no šejienes.” Mēs izskrējām no mājas un skrējām uz lidostu. Kad ieskrējām lidostā, mūs sagaidīja lidostas darbiniece. „ No jūsu vecāku telefoniem tika dots signāls, tas nozīmē, ka man jūs jānogādā uz lidmašīnu.”, viņa teica, „ Nāciet, jums nav daudz laika.” Mēs klusēdami sekojām viņai līdz laukam ar lidmašīnām, tad es pajautāju: „ Pagaidiet. Vai tad par lidmašīnu nav jāmaksā?” „ Kāpēc jums būtu jāmaksā par jūsu vecāku privāto lidmašīnu?”, viņa jautāja. „ Ko?”, mēs visi reizē iesaucāmies. „ Detaļas varēsiet apspriest, kad uzsāksim lidojumu.”, viņa mums atteica. Mēs iekāpām lidmašīnā un apsēdāmies. „ Eitan, kur tavi vecāki ir?”, darbiniece jautāja. „ Viņi teica, ka man jādodas uz balto namu.”, viņš atbildēja. „ Labi pēc piecām minūtēm jūs tur būsiet, bet tagad noskatieties šo video kurš jums visu izskaidros.”, viņa teica. Uz televizora ekrāna parādījās mūsu vecāki un mana mamma sāka runāt: „ Amanda, Eitan, Sofija, ja jūs skatāties šo video, tad ar mums ir noticis kas slikts. Mums ir jāatklāj jums patiesība. Mēs esam spiegi un devāmies uz balto namu, lai dabūtu ieročus kuri būs vajadzīgi misijai, bet kāds mums ir iztraucējis. Jūs esat mūsu vienīgā cerība. Zem jūsu sēdekļiem atrodas viss nepieciešamais, lai iekļūtu baltajā namā. Tikai uzrādiet sargiem savas pases.” Mēs piecēlāmies no sēdekļiem un pamanījām pases. Mamma turpināja teikto: „ Gadījumā ja jūs mūs pamaniet kaut kur avārijā, tad nosūtiet mūs uz slimnīcu. Pēc avārijas ko izraisījis mūsu ienaidnieks mums simts procenti būs paralīze un mēs nevarēsim parunāt. Tas ir viss. Vēlam jums veiksmi, jo jūs esat mūsu pēdējā cerība.” Tad video beidzās un mēs palikām ar atvērtām mutēm. „ Lidmašīna nolaidīsies apmēram pēc pusminūtes. Pirms dodaties uz balto namu pārmeklējiet tuvāko apkārtni, jo jūsu vecāki tam ir tuvumā.”, teica darbiniece. „ Bet priekš kam mums nauda?”, es jautāju. „ Priekš viesnīcas jums te būs jāpaliek nedēļu. Drošībai.”, viņa pateica. Lidmašīna nolaidās un mēs izkāpām ārā. „ Uzredzēšanos.”, mēs teicām. „ Atā!”, darbiniece teica, „ Atcerieties ko es jums teicu. Vispirms apkārtne, tad baltais nams.” „ Labi.”, es teicu. Lidmašīna pacēlās un  aizlidoja prom. „ Un kur mums viņus meklēt?”, Sofija jautāja. Es palūkojos apkārt un pamanīju svītras uz ceļa. „ Pagaidiet, vai jūs redzat tās svītras?”, es jautāju. Mēs aizskrējām līdz švīkām un ieraudzījām, ka tur tuvumā starp kokiem ir mašīna kura ir apgāzusies. „ Ko mēs vēl gaidām? Skrienam!”, es teicu. Mēs pieskrējām pie mašīnas un pamanījām, ka tur iekšā ir mūsu vecāki.