„ Protams!”, es viņu apskāvu. Pēc mana apskāviena sekoja skūpsts. „ Atvainojos, vai jūs vakariņas nemaz netaisāties ēst?”, Sofija mūs pārtrauca. Visi trīs sākām smieties. Sofija pasūtīja ēdienu numuriņā, bet mēs pārģērbāmies. „ Ko tu darīji kamēr mēs peldējāmies?”, es jautāju, kad biju pārģērbusies. „ Runāju ar Čedu caur datoru.”, viņa atbildēja, „ Kas jums tur notika baseinā?” „ Nekas īpašs… viņš man pajautāja vai es gribu būt ar viņu kopā.”, es atbildēju. „ Un tas nav nekas īpašs?”, viņa jautāja. „ Labi jau labi. Kad viņi atnesīs to…”, es nepabeidzu, kad no durvju puses atskanēja, „ Ēdienu pasūtījāt?” Sofija pieskrēja pie durvīm, atvēra tās un paņēma ēdienu. Iedeva dzeramnaudu un aizvēra durvis. „ Kurš te pasūtīja ēdienu.”, viņa uzlika ēdienu uz galda. Kad mēs paēdām, jutāmies pārāk noguruši un devāmies gulēt. Pirms es paspēju aizmigt es pajautāju: „ Varbūt rīt aizejam pastaigāt pa pilsētu un apciemot vecākus?” „ Nav slikta doma.”, Sofija pateica un nožāvājās. „ ko jūs gaidāt? Skrienam iekšā!”, es teicu. Durvis paveras vaļā. „ Čed! Tu esi ļaunais?”, Sofija bija pārsteigta. „ Un tu to tikai tagad pamanīji?”, viņš sarkastiski noteica, „ Jūs nokavējāt spiegi! Es un mans tēvs iekarosim šo pasauli!”  „ Āaaah!”, es piecēlos kliedzot. „ Kas notika?”, Eitans satraukts jautāja. „ Nekas, vienkārši slikts sapnis.”, es atteicu. „ Labi, kāds zina cik ir pulkstens?”, Sofija jautāja. „ Divpadsmit.”, es atbildēju palūkojoties telefonā, „ Laiks celties.” Mēs izkāpām no gultām un Sofija aizgāja pasūtīt ēdienu. „ Eitan, kā tu domā, vai Čeds varētu būt ļaunais?”, es jautāju. „ Nezinu. Mēs varētu uzprasīt tiem sargiem. Es domāju, par to kāds ir uzvārds.”, viņš piedāvāja. „ Es aizbraukšu pēc brokastīm. Nauda man pietiks.”, es teicu. „ Es ar tevi. Un pie reizes varēs apskatīt pilsētu.”, viņš teica. Kad apkalpotājs atnesa ēdienu, es ar Eitanu ātri paēdu un skrējām uz tuvāko pieturu. „ Atceries. Mēs nedrīkstam teikt Sofijai, ja tas ir Čeds.”, teica Eitans. „ Labi. Un re kur jau brauc autobuss.”, es teicu. „ Varbūt labāk aizbraucam ar to taksometru.”, Eitans jautāja. Tiešam mums priekšā stāvēja taksometrs. Mēs pārgājām ielas otrā pusē un iekāpām iekšā. „ Mums līdz baltajam namam.”, es pateicu un iedevu naudu. Pēc piecām minūtēm mēs jau bijām klāt. „ Paldies, ka atvedāt.”, Eitans pateica. Taksometrs aizbrauca un mēs pagriezāmies pret vārtiem. „ Vai ko vajag?”, no krūmiem izleca tie paši apsargi kuri vakar. „ Jā. Mēs gribējām noskaidrot kāds ir uzvārds tam čalim pret kuru mēs cīnīsimies.”, es teicu, „ Jūs taču zināt viņa uzvārdu?” „ Jā, viņa uzvārds ir Hensons.”, viens apsargs atbildēja, „ Vai jūs tādu pazīstat?” „ Jā. Mēs viņu pazīstam.”, es pateicu, „ Paldies, ka pateicāt.” Apsargi ieleca atpakaļ krūmos. „ Tas ir Čeds?”, Eitans jautāja. „ Jā… es ceru, ka Sofija viņam vakar neko nepateica.”, es atbildēju. „ Labi, tad ko darām?”, viņš jautāja. „ Nu tagad mēs varētu doties atpakaļ ar kājām uz viesnīcu. Tu taču varēsi noiet divdesmit kilometrus?”, es jautāju. „ Protams.”, viņš atbildēja, „ pie reizes iznāks apskatīt pilsētu.” Tā bija ilga pastaiga, bet katra pavadītā minūte ar viņu bija jauka. Kad mēs atnācām atpakaļ Sofija mums jautāja: „ Kur jūs tik ilgi bijāt?” „ Pastaigājāmies pa pilsētu.”, es atbildēju, „ Bet tagad es labprāt vienkārši atpūstos uz balkona.” „ Es arī.”, Eitans man piekrita, „ Pēc tik ilgas pastaigas tas ir vajadzīgs.” Mēs abi tiešā nozīmē iekritām baseinā. Labi, ka baseina ūdens bija atsvaidzinošs un es uzreiz atguvu spēkus. Papeldējām kādu pusstundu un tad izlīdām ārā. Es iegāju iekšā un pamanīju, ka Sofija ir aizgājusi. Uz ledusskapja stāvēja zīmīte: „ Amanda un Eitan, aizgāju pastaigāties pa pilsētu, ja zvana Čeds pasakiet, ka atzvanīšu vēlāk.” Es izskrēju uz balkona un pateicu to Eitanam. „ Žēl, ka viņa nezin, kas Čeds ir īstenībā.”, viņš teica, „ Varbūt paskatāmies kas ir koferī?” „ Labi.”, es piekritu. Mēs paņēmām koferi, atvērām un ieraudzījām ieroci. „ Izmēģinām?”, es jautāju, „ Mums taču viņš tik un tā būs jāizmanto.” „ Labi, bet uz kā?”, Eitans jautāja. Es paņēmu vāzi: „ Uz šīs?” Es apskatīju ieroci un pieņēmu, ka jānospiež sarkanā poga. „ Man uzmest vāzi gaisā?”, viņš jautāja. „ Met uz trīs. Viens… divi… trīs!”, es pateicu un kad Eitans uzmeta vāzi gaisā es pavērsu ieroci pret vāzi un uzspiedu un turēju sarkano pogu.