. No ieroča izšāvās stars kurš apņēma vāzi. „ viņa turas gaisā?”, es jautāju. „ Pamēģini pakustināt ieroci neatlaižot pogu.”, Eitanam iešāvās prātā ideja. Es tā izdarīju, un vāze kustējās līdzi. „ Un kā mums tas var palīdzēt? Varbūt uz cilvēku, tas neiedarbojas?”, es jautāju. „ Nu katrā gadījumā ir tikai viens veids kā to noskaidrot.”, viņš teica. Es sapratu ko viņš ar to domā. „ Nē! Ja kādam tas ir jāizmēģina, tad tas nebūsi tu. Labāk mērķē uz mani.”, es pateicu un iedevu to viņam. „ Tu esi pārliecināta?”, viņš jautāja. „ Jā!”, es atteicu. „ Nu labi.”, viņš šaubīdamies pavērsa ieroci pret mani un nospieda pogu. Mani uzreiz apņēma stars un es vairs nevarēju neko izdarīt. Eitans atlaida pogu un es uzreiz jutos brīvi. „ Labi uz cilvēkiem tas arī darbojas.”, es teicu. Pēkšņi datorā parādījās sarunas pieprasījums no Čeda pa video čatu. „ ĀTRI PASLĒP! Viņš nedrīkst to ieraudzīt. Eitans ielika to atpakaļ koferī un nolika malā. Es apstiprināju pieprasījumu un uz datora uzreiz parādījās Čeda seja. „ Čau Amanda un Eitan.”, viņš sasveicinājās, „ jeb aģenti Teilore un Pārker. Kur tad Sofija?” „ Izgāja ārā. Un mēs zinām kas tu esi īstenībā.”, es atbildēju, „ Kā tev vispār nav kauna. Tu tiešām domāji, ka mēs neuzzināsim, ka tavs tēvs ir ļauns?” „ Drīzāk cerēju un gudri darīts Eitan. Mani puiši cerēja nokārtot rēķinus ar tevi un Amandu, jo ar Sofijas brāli rēķini jau ir nokārtoti.”, viņš atbildēja, „ Un kad tad būsiet atpakaļ? Cerams, ka līdz izlaidumam paspēsiet, jo negribas, lai jūs nokavējiet manu teātri.” „ Tu tiešām domā, ka mēs tev to teiksim?”, es pateicu un nospiedu video čata pārtraukšanas pogu. „ Izlaidums. Protams. Čeds teica, ka viņš sarīkos teātra uzvedumu. Tieši tad viņš mēģinās kaut ko izdarīt.”, es pēkšņi sapratu. „ jā un viņš to darīs, tad tāpēc, ka neviens neko nenojautīs. Un…”, Eitans arī saprata, bet nepaspēja pateikt līdz galam, kad pa durvīm ienāca Sofija. „ Par ko jūs te runājat?”, viņa jautāja. „ Ne par ko! Mēs atklājām ko dara tas ierocis.”, mēs reizē atbildējām. „ Nu ko?”, viņa jautāja. Es izņēmu ieroci notēmēju uz vāzi un nospiedu pogu. Sofija skatījās ar lielām acīm, kamēr vāze lidinājās pa istabu. „ Tātad to tas ierocis dara.”, viņa teica. „ Jā.”, es atbildēju. „ Jūs neziniet, kas ir tas skolēns no mūsu skolas kuru, būs jāapstādina? Es staigāju pa parku un domāju, bet man nekas nenāca prātā.”, Sofija jautāja. „ Nē.”, es atbildēju. „ Es neko nezinu.”,  Eitans piebalsoja. „ Žēl, bet novēršoties no tēmas mēs aiziesim uz slimnīcu?”, viņa jautāja. „ Pavisam aizmirsu.”, es atcerējos. Mēs taču gribējām apciemot vecākus. „ Labi, ejam.”, es teicu. Mēs izgājām no numuriņa un aizslēdzām durvis. „ ejiet un izsauciet taksometru, es nodošu atslēgas.”, es teicu. Viņi izskrēja ārā. „ Dodamies apciemot vecākus.”, es teicu, dodot atslēgu administratoram. „ Vēlu jauki pavadīt laiku.”, viņš pateica. „ Paldies.”, es pateicos un izgāju no viesnīcas. Eitans un Sofija jau sēdēja taksometrā. „ Nu tu nāksi?”, viņi jautāja. „ Protams.”, es pateicu un iekāpu aizmugurē blakus Eitanam. Pa ceļam iebraucām puķu veikalā un nopirkām ziedus. Mēs piebraucām pie slimnīcas un izkāpām un gājām uz reģistrāciju. „ Vai jūs varētu pateikt kurā palātā atrodas Freds, Miranda Pārkeri, Džeisons, Amanda Hendersoni un Deivids, Sāra Teilori?”, es jautāju. „ Jā, tūlīt paskatīšos.”, teica darbiniece, „ Simt astoņdesmit trešajā palātā.” „Paldies.”, mēs pateicām un gājām uz palātu. „ Kā jūs domājat? Vai ar viņiem viss ir kārtībā.”, es jautāju. „ Cerēsim uz to labāko.”, Eitans atbildēja. Mēs lēnām atvērām durvis un pēkšņi atskanēja: „ Amanda, Eitan, Sofija!” Mēs iegājām iekšā un pamanījām, ka viņi visi ir pamodušies. Mēs pieskrējām pie vēcākiem un apskāvām viņus. „ Kopš šī brīža stāstīsiet mums visu!”, mēs reizē noskaldījām. „ Labi jau labi. Sakiet, vai jūs jau noskaidrojāt, ko tas ierocis dara?”, Sofijas tēvs jautāja. „ Jā. Tas ļauj kontrolēt cilvēkus.”, Sofija atbildēja. „ Bet vai jūs noskaidrojāt kas ir Veina dēls?”, jautāja Eitana māte. „ Kāda Veina?”, es jautāju. „ Mūsu ienaidnieka.”, atbildēja mana mamma. „ Nē tas mums vēl jānoskaidro.”, atbildēja Eitans. „ Labi jums laiks ir līdz nākam piektdienai.”, teica mans tētis. „ Sofija, atnes mums padzerties.”, teica viņas mamma, „ tas atrodas pie reģistrācijas.” „ Labi.”, viņa atbildēja, „ tūlīt būšu atpakaļ.” Viņa izgāja ārā no palātas. „ Veina dēls ir Čeds!”, mēs ar Eitanu reizē iesaucāmies.