„ Kā tu to zini?”, es jautāju. „ Atceries manu brāli Džonu?”, viņa jautāja. „ Jā!”, es apstiprināju. „ Viņš neaizbrauca uz Kanādu pirms mēneša. Viņu nogalināja.”, viņa teica, „ Es dzirdēju kā mans tētis to nesen kā teica.” „ Man tik žēl Sofija…”, es viņai teicu. „ Nekas, galvenais ir pabrīdināt tevi.”, viņa teica, „ Novēršoties no tēmas… tu Eitanu uzaicināji uz kino?” „ Jā! Un viņš piekrita!”, es sajūsmināta atbildēju. „ Ja viss izdosies, tad pēc kino jūs dosieties uz parku un tur viss izšķirsies vai nu jūs kļūsiet par pāri vai arī viņš tevi ievedīs draugu zonā.”, Sofija teica. „ Cerams, ka mūs nepārtrauks Eimija kura uzskries mums virsū dēļ kurpju izpārdošanas.”, es pajokoju. Kad mēs beidzām smieties par šo joku es viņai izstāstīju visu kas bija noticis pastaigā. „ Tātad viņš nav tāds idiots kā es domāju?”, Sofija jautāja. „ Protams, ka nē un kad mēs bijām pie manas mājas durvīm izskatījās, ka viņš negrib atvadīties.”, es teicu. „ Izklausās, ka viņš tevi mīl.”, viņa teica. „ Man arī tā liekas, un galu galā viņš teica, ka es esmu īpaša.”, es teicu, „ Klausies vai negribi tagad aiziet ar mani uz veikalu. Man mamma teica, lai nopērku ēst?” „ Labi. Tik un tā nav ko darīt.”, viņa piekrita. Mēs uzvilkām jakas un izgājām no mājas. „ Starp citu… ja runājam par puišiem, tad kā iet tev un Čedam?”, es painteresējos. „ Pēdējā laikā mēs ar viņu bieži strīdamies.”, viņa teica, „ Bet tie ir tikai sīkumi un mēs viens otru tiešām mīlam. Tā kā nav par ko uztraukties.” „ Es gan nebūtu tik pārliecināta par to.”, es teicu. „ Kāpēc?”, Sofija jautāja. „ Tāpēc.”, es parādīju uz parka pusi. Tur bija Čeds un Samanta. „ Ko viņi dara?”, Sofija bija sašutusi. „ Skūpstās un ēd tako.”, es teicu. „ Tas bija retorisks jautājums!”, viņa atteica. Mēs piegājām pie viņiem no aizmugures un Sofija ierunājās: „ Izskatās, ka tu jauki pavadi laiku mājās slimojot Čed!” „ Sofij? Ko tu šeit dari?”, viņš jautāja. „ Tagad pametu tevi! Es nespēju noticēt, ka tu mani krāp ar viņu!”, Sofija sāka kliegt. „ Pagaidi es visu varu paskaidrot! Mēs…”, Čeds iesāka. „ Nē es negribu dzirdēt nevienu vārdu no tavas pretīgās mutes!”, viņa uzkliedza un aizskrēja uz mājas pusi. „ Kas tas bija?”, viņš jautāja. „ Teiksim tā…”, ierunājās Samanta, „ tevi pameta divas meitenes.” „ Divas?”, Čeds nesaprata. „ Jā divas!”, to pasakot Samanta iespieda viņam sejā savu tako un aizskrēja. „ Zini man bija taisnība, ka tu esi stulbs, iedomīgs krāpnieks!”, es pateicu un turpināju gājienu uz veikalu. Kad biju visu nopirkusi un aiznesusi uz mājām gāju pie Sofijas. Es pieklauvēju pie durvīm kuras atvēra Džeisons Hendersons, Sofijas tēvs. „ Nāc iekšā. Sofija ir augšā savā istabā.”, viņš pateica. Es iegāju iekšā apsveicinājos un aizgāju uz Sofijas istabu. „ Sofija?”, es jautāju. „ Nāc iekšā un aizver durvis.”, viņa izklausījās priecīga. „ Kāpēc tu esi tik priecīga?”, es biju pārsteigta. „ Tāpēc, ka es zināju, ka viņš ar kādu satiekas un es redzēju, ka viņam sejā iespiež tako. Tā kā viss ir normāli un es eju uz priekšu.”, viņa teica. „ Tu mani vienmēr pārsteidz. Ja es ieraudzītu, ka mans puisis mani krāpj un es viņu pamestu, tad es vēl ilgi pārdzīvotu, bet tu samierinies.”, es teicu. „ Ko es varu darīt, ka es esmu tāda?”, viņa smejoties teica. „ Labi, bet apsoli man, ka tu nemelo.”, es teicu. „ Ko? Tu tomēr man netici? Es domāju, ka tu esi mana draudzene, bet izrādās, ka tu man neuzticies.”, viņa bija aizskarta. „ Es tikai paprasīju, jo tu vienmēr man melo!”, es uzkliedzu. „ Labākā draudzene nekad mani nevainotu melos!”, viņa atkliedza pretī. „ Tad es neesmu tava draudzene!”, es pateicu. „ Labi.”, viņa noskaldīja, bet es biju pārāk aizvainota un izskrēju no viņas istabas aizcērtot durvis. Kas gan viņai notika? Es tikai paprasīju, lai viņa man nemelo. Es ieskrēju mājā un aizskrēju uz savu istabu, iegūlos gultā ar seju uz spilvena un sāku raudāt. Zinu muļķīgi, bet ja labākā draudzene uz tevi kliedz un jūs kļūstat par ienaidniecēm, tad tas ir diezgan bēdīgi. Laikam es savā istabā biju ilgi, jo mamma ienāca istabā un pateica, ka vakariņas ir gatavas. Tomēr, kad viņa ieraudzīja manu seju, viņa saprata, ka kaut kas nav kārtībā un lika man visu izstāstīt. „… un tad es atskrēju uz mājām.”, es beidzot visu biju izstāstījusi. „ Skaidrs, bet tagad ir jāiet paēst pēc tam atkal parunāsim.”, mamma teica. Apbrīnojami, ka viens cilvēks var tevi uzklausīt bez kriticisma. „Labi.”, es teicu.