Piemers:sovakar atguvu milako - draugu,no"sancenses",tiesi ar tadu pasu metodi,kada tika versta pret mani.Depresijas nav,gandarijums dalejs.Pirmo reizi pacelu roku pret citu sievieti aizsardzibas vadita,bet drusku par stipru(lai gan domas 4 menesus gribeju vinu noznaugt).Un uzreiz radas jautajums,bet vai man vins tagad vairs vajadzigs?Laikam turpinasu rierbt vinam pasam.Un vel pasakiet,ka sievietes nav raganinas,bet tomer alkst ne dieva,bet paganina.
Atslegas vārdi: atriebiba0
Tas viss ir saproams un tā ir kā Tu saki,un gudri ir pamācīt Tevi no malas,ja uz doto
momentu pats tādā situācijā neesi.
Bet cik saprotu Tu esi ar principiem un pašapziņu,Tev sāp pats pāri nodarījums.
Un tāds cilvēks(kuru var aizvest - kā aunu,tad atgūt)Tev nav vajadzīgs.
Nu papriecājies par šo situāciju(vajag,lai saprastu,ka neesi zemē metama),bet tad
gan meklē sevis cienīgu!!!
Atriebība tiešām ir salda - bet augļus tā nekad nenesīs!
"Dots devējam atdodas"... skat, ka kādreiz atkal tas nevēršas pret Tevi...
Ja patīk šajā vāveres ritenī griezties... aizliegt jau grūti
varbut
Esi gan Tu nejauka , labāk savam draudziņam būtu indi zupā piebērusi ,objektīvi vērtējot, viņš vainīgāks nekā tā "sancense" . Bet to jau var vēl paspēt .
ir salda
Man gan laikam bija skaista jaunība,dēļ manis puiši kāvās! Un paldies dieviņam,ka man ir dēli-tagad dēļ viņiem meitenes kausies
un jēga no tādas atriebības? ja vel pašai prieks un gandarījums būtu... a tā trīs sačakarētas dzīves. pirms pieņemt nopietnu lēmumus der apsēsties un padomāt vai tas ko gribi tev patiešām ir vajadzīgs...
Iepēja pastāv liela,ka vis sliktais nāks atpakaļ.