Kā jūs esat tikuši pāri sāpēm,zaudējot tuvu cilvēciņu........
31. mar 2010. 17:55
Mēs latvieši laikam cenšamies savas sāpes paturēt sevī,bet nevienmēr tas ir labākais variants,vēl jau palīdz darbs,jeb varbūt jāpiekrīt teicinam,ka laiks dziedēs visas rētas.
Labākā atbilde
bija smagi es pat nezinu...jāvirza domas uz kādu citu pusi.
par šo tēmu varu brīvi runāt-tikai ne ar tiem cilvākiem kuri mani grib žēlot vai pazina cilvēkus(publiski neminēšu kas viņi man bija) kuri man bija ļoti svarīgi...
Atbildes (6)
Atceros, ka dzīvei ir ne tikai melna puse
ja mīli kādu, tad viņš arī paliek sirdī gribi to vai ne. un atceroties labo, skaisto kopā, tās sāpes ir citādākas. to, ka nav, mainīt vairs nevar. atliek mīlēt to, kas palicis.
Te pal'īdz tikai laiks, kas ir labākās zāles pret zaudējuma sāpēm. Ar izrunāšanos vien ir par maz.
darot kaut ko radošu, es, piemēram, gleznojot. Sanāca ļoti smuki darbi un jā laiks arī nepieciešams, lai visu saliktu pa plauktiņiem.
nedomāt kā būs sliktāk nekā bija,jo apkārtēja dzīve nemainās. Mainas tikai mūsu uztvere un mūsu attieksme.mācīt sevi -saskatīt pozitīvu tagadnē un nākotnē,mazāk atskatoties uz pagājušo laiku.
Kad man nomira meitiņa,sirdī kaut kas salūza...sāpes pierimst,bet ne jau sirdī,tur to tukšumu ne ar ko neaizstāt...